Septembra vidū tiku uzaicināts ekskursijā pa leģionāru cīņu vietām, ko pēc astoņdesmitgadīgā vectēva Jāņa Ūdra ieteikuma organizēja Degaiņu ģimene no Valgundes pagasta.
Septembra vidū tiku uzaicināts ekskursijā pa leģionāru cīņu vietām, ko pēc astoņdesmitgadīgā vectēva Jāņa Ūdra ieteikuma organizēja Degaiņu ģimene no Valgundes pagasta. Protams, pirms tam biju skatījis dažus leģionāru pieminekļus Saldus, Tukuma un Dobeles rajonā. Tomēr ir pavisam citādi, ja ir iespēja kauju laukus izbraukt kopā ar cilvēku, kas tajos pats ir karojis.
Ceļojot ar divām vieglajām automašīnām, apstājāmies, šķiet, tikai vectēvam zināmas vietās, kur starp pēckara laikā saaugušiem kokiem varēja saskatīt nopostītu māju drupas. Kādā mežā bija pat skaidri redzamas leģionāru raktu bunkuru paliekas. Tā no atsevišķiem pierakstiem radās šis stāstījums par to, kā vēsturiskie notikumi iezīmējās tolaik parasta, Lielupes krastā auguša lauku puiša dzīvē. Tajā nav bravūras. Ūdratēvs pat teic, ka viņš savos astoņdesmit gados, tostarp arī karā, nevienam cilvēkam nav iesitis un arī pats nav ticis sists. Taču viņa mierīgajā, gandrīz it kā no malas vērtējošajā dzīves skatījumā atklājās atziņas, kas varētu būt tuvas Lielajai Patiesībai.
Vai latvieši būtu šāvuši uz latviešiem?
«Manas pirmās atmiņas par vēsturiski nozīmīgiem notikumiem ir sakarā ar Kārļa Ulmaņa 1934. gada valsts apvērsumu,» savu stāstu sāk Jānis Ūdris. «Tolaik mācījos Valgundes pagastskolā (patlaban tā sauktajā mazajā skoliņā notiek sešgadīgo bērnu apmācība – aut.). Mūsu klasi skolotāja aizveda ekskursijā uz Rīgu. Tas bija 1934. gada 16. maijā. Tolaik mājās uztraucās: «Kas nu būs!» Bet nekas sevišķs nenotika. Vienīgi Rīgā uz ielu krustojumiem bija nostādīti ložmetēji vai patšautenes. Pastiprināta kontrole bija arī vilcienā. Kā zināms, apvērsums pagāja bez vardarbības, taču katram gadījumam bija kas sagatavots arī ļaunākam iznākumam.
Utis, kašķis un augoņi
Pēc manas saprašanas, ar dienēšanu latviešu leģionā ir tā: ne tur, ko lepoties, ne arī kaunēties. 1943. gadā pastāvošā vara no 1918. līdz 1924. gadam dzimušos iesauca, un bija jāiet. Zināms, ka Otrajā pasaules karā latvieši apmēram vienādā skaitā tika iesaukti gan vācu, gan krievu armijā. Tādējādi latviešu tauta tika izkauta visvairāk. Piemēram, leiši ir vairāk pratuši saglabāties. Viņiem tāda leģiona nebija. Lietuviešu pulkvežus un ģenerāļus vajāja un iznīcināja arī Salaspilī, bet tauta palika vesela. Pēc tam gan uz Sibīriju viņi tika izvesti trīsreiz vairāk nekā latvieši, bet tas jau ir mazliet citādi, nekā nokļūt frontē.
Mani iesauca 1943. gada 25. maijā. Norīkojumā bija teikts, ka jādodas uz Cekuli. Tur mēs tādi jauniesaucamie sanācām apmēram divas rotas. Pāris nedēļu padzenāja ierindas mācību, vienu dienu bija arī šaušana. Runāja, ka būsim kājnieki vai artilēristi, taču par to skaidrības nebija. Tad vienā dienā mūs salādēja preču vagonos ešelonā, un aiziet uz austrumiem – uz Volhovas purviem. Tur tuvējā piefrontes joslā apmācīja, kā rīkoties ar lielgabaliem. Nu bija skaidrs, ka būsim artilēristi. Tur skaitījās, ka neesi «riktīgs» zaldāts, ja tev nav utu, kašķa un augoņu. Es nezinu, kā tas bija pulka komandierim, bet visiem citiem, ieskaitot rotas komandieri, augoņi sāpīgi pārklāja visu ķermeni. Kad vieni beidzās, otri sākās. Vienīgi, kad uznāca sals, tie pārgāja. Vēlāk miera laikā ārsti brīnījās, kas tās par rētām.
Pie Volhovas kaujas bija smagas, bet, tā kā es biju artilērists, sagadījās tā, ka tuvcīņās karā neesmu gājis. Arī ievainojumus un apbalvojumus armijā neesmu piedzīvojis, vienīgi tiku paaugstināts par dižkareivi.
1944. gada janvārī, kad fronte tika pārrauta, sākās dramatiska atkāpšanās. Pēc tam lielas kaujas bija pie Veļikajas upes netālu no Mihailovskas, Puškina piemiņas vietām. Tās sākās tieši Zaļajā ceturtdienā un ilga līdz pat Trešajām Lieldienām. Toreiz Lielajā piektdienā nāvīgi ievainoja pulka komandieri, arī valgundieti Voldemāru Veisu. Viņš parasti kaujā atradās priekšējās līnijās un ar savu laipnību, iejūtību pret karavīriem bija guvis cieņu. 70. – 80. gados esmu šīs vietas apmeklējis kā tūrists. Pirmajā reizē vēl varēja skaidri redzēt mūsu ierakumus, nopostītās baznīcas drupas. Otrreiz, kad braucām, viss jau bija sakopts.
Uz Ziemassvētkiem gribējās mājās
Pirms 1944. gada Ziemassvētkiem Kurzemē mums bija izjūta, ka nupat, nupat karam vajadzētu beigties un mēs drīz vien tiksim mājās. Taču tieši tad padomju uzbrukums arī sākās. Staļins esot devis pavēli četrās dienās aiziet līdz Ventspilij un Liepājai, taču fronte pavirzījās tikai par dažiem kilometriem. Šāviņu un bumbu sprādzienos gaiss bija vienos dūmos. Mums izsita no ierindas lielgabalu, un saņēmu pavēli vest to ar zirgu uz frontes darbnīcām, kas bija izvietotas Irlavā. Vēl tagad nezinu, kā tajā apšaudē paliku dzīvs. Droši vien lidotāji mūs neuzskatīja par pārāk svarīgu mērķi. Taču tiem, kas palika pozīcijās, liktenis bija smagāks – viņiem iznāca tuvcīņa ar pretinieku.
1945. gada 5. janvārī sākās mūsu pretuzbrukums. Rumbas, kur tagad Liepājas šosejas malā ir iekārtota piemiņas vieta, gāja no rokas rokās vairākas reizes.
Kapitulāciju es sagaidīju pie Remtes Gaiķos. No pretējās frontes puses mūsu novietnē ienāca trīs sarkanarmiešu izlūki – latvieši. Pirmie vārdi, ko viņi teica, bija: «Labi karojāt! Dūšīgi turējāties.» Viens no viņiem bija no Vircavas pagasta, sacīja, ka Valgundē bijis uz zaļumballēm. Sarkanarmieši parādīja, kurp jāiet, lai tiktu uz gūstekņu savākšanas punktu, un teica, ka viņiem pašiem ir uzdevums doties tālāk uz Liepājas pusi.
Paklausījām padomam, atdevām sarkanarmiešiem savas karabīnes, un mūs ievietoja drūmā mūra ēkā. Domājām: «Vai tūlīt šaus nost vai vēlāk?» Taču mūs sadalīja pa kolonnām, un gājām tālāk. Pa ceļam piepeši uzbruka laupītāji. Taču pamazā auguma krievu seržants, kas konvojēja kolonnu, prata mūs aizstāvēt. Par to, nonākuši Bēnē, viņu sirsnīgi atalgojām. Vēlāk no 15. maija līdz 3. jūnijam nodzīvoju pagaidu nometnē Žagarē. Tur tolaik bija ap trīs tūkstoši latviešu leģionāru un arī latvieši mūs apsargāja. Tad sekoja pārgājiens uz Jelgavu, brauciens vilcienā uz austrumiem. Jaunībā bija doma, ka gribētos pasauli redzēt. Esmu arī izceļojies, nevar žēloties. Tikai sākums tam bija pārbraucieni no vienas soda nometnes uz otru. Saratovas – Maskavas gāzes vada būves laikā smagi saslimu ar tīfu un divdesmit četru gadu vecumā tik tikko neaizgāju viņsaulē. Locekļi uzpampa. Tiku iedalīts ieslodzīto ceturtajā – darba nespējīgo – kategorijā un tomēr tiku pārsūtīts uz citām soda nometnēm Groznijā, Vidusāzijā. Mājās tiku pēc mazliet vairāk nekā pusotra gada. Tad arī pamazām atlabu.»
Lestenes memoriālā
Aizbraucām uz Lesteni, kur nesen pie karā un padomju laikā cietušās baznīcas izveidots Latviešu leģiona piemiņas memoriāls. Tajā pārapbedīti ap septiņsimt Latvijas karavīru, un tur ir ziņas par visiem leģionā kritušajiem. Garajos kritušo karavīru sarakstos Jānis Ūdris atrada vairākus jaunības laika paziņas, nolika ziedus. Tas bija savāds, saviļņojošs brīdis mums visiem. Pienāca brāļu kapu un memoriāla uzraudze. Sākām runāt par pēckara paaudžu attieksmi pret leģionu, vēstures lietām. Interesanti, nav manīts, ka leģionāru memoriālu būtu apmeklējusi mūsu Valsts prezidente. Viņu cīņas, pat piemiņa ir bijis tāds karstais, pusdienu maltītes labsajūtu bojājošais kartupelis ārpolitiski pozitīvā Latvijas tēla veidošanā. Nav lielu cerību, ka tuvākajā laikā pasaule mūs šajā ziņā sapratīs. Tādēļ vēl jo vairāk savādi, ka Lestenes baznīcas viesu grāmatā atradās ieraksts, kas liecināja (to apstiprināja arī baznīcas draudzes pārstāvis Lasmaņa kungs), ka tā autors ir Alfrēds Rubiks. Tur bija šādi vārdi: «Tā ir daļa no Latvijas vēstures. Pretrunīga, bet patiesa.»
Cik savulaik laukos sivēnu nav nosaukts Rubika vārdā, tomēr jāņem vērā, ka kaut neliela Latvijā dzīvojošu cilvēku daļa šo politiķi atbalsta, un būs jautājumi, kuros mums gribot negribot vajadzēs saprasties. Arī leģions, izrādās, var būt sarunu arguments.
Vectēvam Jānim Ūdrim ir vēl daži maršruti, kur viņš gribētu aizbraukt. Un droši vien ne vienā vien ģimenē ir tādi vectēvi, kas ilgojas apskatīties savas jaunības takas, lai cik tās briesmīgas arī būtu bijušas. Katram no viņiem var novēlēt bērnus, mazbērnus, kas tādās ekskursijās aizved un arī uzklausa.
