Kad bērns kļūst par jaunieti, viņš pārdzīvo emocionālās svārstības un hormonālo nestabilitāti. Pusaudža gadi ikvienam ir sarežģīts vecums. Cilvēkbērns sāk domāt par dzīvi, par savu misiju uz zemes un… pirmoreiz iemīlas.
Kad bērns kļūst par jaunieti, viņš pārdzīvo emocionālās svārstības un hormonālo nestabilitāti. Pusaudža gadi ikvienam ir sarežģīts vecums. Cilvēkbērns sāk domāt par dzīvi, par savu misiju uz zemes un… pirmoreiz iemīlas. Dzīvē ne vienmēr viss iet kā pa sviestu, un ne vienmēr pirmais mīļotais ir tas īstais. Jebkuru problēmu pusaudzis ņem pie sirds, dziļi emocionāli pārdzīvo, arī nelaimīgu mīlestību. Tā vēl «zaļajam» mīlētājam šķiet liela traģēdija. Izeja? Pašnāvība.
Pusaudžu pašnāvības iemesls bieži vien ir ģimenes problēmas, vecāku cietsirdība, nesaprašanās ar skolasbiedriem, kā arī nelaimīga mīlestība, teic Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» Bērnu nodaļas vadītāja Ludmila Zilbermane.
Pusaudža gados atnāk pirmā mīlestība, kad visas līdzšinējās domas un jūtas sagriežas kājām gaisā. Stāsts nav ar labām beigām? Tīnim šķiet, ka dzīvei vairs nav jēgas. Ja tā būtu otrā vai trešā iemīlēšanās, viss būtu zināms, salīdzināms, vieglāk uztverams un pārdzīvojams, bet pirmoreiz mīlestība šķiet īsta, skaista, svarīga un šķīsta.
Dzer, smēķē, bet ar unikāliem matiem
«Pēc pašnāvības mēģinājuma meitene atzīstas, ka viņas sirdsāķītis ir vienīgais mīļotais, jo puisis ir skaists, unikāliem, viļņainiem matiem. Nevienu citu viņai nevajagot. Tas ir bērnišķīgi emocionāls pamatojums. Turpinot pārrunāt šo lietu, pavaicāju, vai viņš smēķē. Smēķējot. Vai viņš dzer? Iedzerot… Vai gribi vīru dzērāju? Meitene sāk apdomāt. Ar bērnu vajag parunāties, lai viņš spētu saskatīt realitāti,» stāsta L.Zilbermane.
Bērna psiholoģiskais stāvoklis ir ļoti atkarīgs no apkārtējo cilvēku attieksmes. Viņam vajadzīga uzticības persona. Labākajā gadījumā tie ir vecāki, bet var būt arī kāds cits radinieks vai draugs. Pusaudzim nepieciešams atbalsts, sapratne un kāds, kurš uzklausa.
Ārste atceras vienu gadījumu: «Skolā kādai meitenei bija problēmas attiecībās ar vienaudžiem, viņa pat tika sista. Mājās meiteni gaidīja mamma un patēvs, kurš dzer un pa reizei iekausta māti. Viņa vēlējās visu sāpi izstāstīt mātei, taču tai neinteresēja. Viņa meitas problēmas uzskatīja par muļķībām. Un jauniete mēģināja padarīt sev galu, pārdozējot tablešu devu. Pēcāk viss turpinājies, un meitene suicīdu jeb pašnāvību atkārtoja. Tikai šoreiz paslepus, vienatnē. Par laimi, atkal neveiksmīgi. Vēlāk runāju ar bēdu sagrauztās meitenes māti. Viņa pauda neizpratni, sakot, ka dod meitai ēst, apģērbj, skolo… Kā viņa var būt nelaimīga? Šajā un daudzās citās ģimenēs trūkst attiecību emocionālā līmenī.»
Par pašnāvību vairāk izšķiras meitenes, kas pēc dabas ir emocionālākas. Parasti pašnāvnieki nav garīgi slimi, bet gan nesaprasti bērni. Pētot pašnāvību izdarījušā cilvēka ģimenes vēsturi, atklājas, ka arī iepriekšējo paaudžu ģimenes locekļi tā rīkojušies.
Bīstamā «spēle»
12 – 13 gadu veciem bērniem raksturīga doma: kad nomiršu, visiem būs labi, miers no manis. Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» Bērnu nodaļas klīniskā psiholoģe Iveta Baškevica uzsver, ka reizēm pašnāvība ir zināms demonstratīvisms, paņēmiens, kā pievērst uzmanību. Lai tas otrs redz, ka viņa rīcības dēļ grib nomirt. Dažkārt pusaudzis dzīvei pielikt punktu mēģina, labi zinot, ka vajadzīgā persona var ienākt un visu redzēt. L.Zilbermane atceras kādu ekskluzīvu, tā viņa to dēvē, pašnāvības mēģinājumu – meitene slīcinājusies zem krāna.
I.Baškevica stāsta, ka tīņi neapjaušot, ka viņu «spēlei» uz otra jūtām sekas var būt fatālas. Psiholoģei piekrīt Bērnu nodaļas vadītāja: «Bērns domā tikai pamēģināt, nemaz nezinot, ka apēstās zāles nepanes, un rezultāts ir briesmīgs.»
Speciālisti tīņu pašnāvības centienus raksturo kā impulsīvu izvēli. Emociju pārpildītajā brīdī bērnam šķiet, ka visi citi ir vainīgi, un: es tagad nomiršu, lai tad mīļotais nožēlo, es būšu uzvarētājs, tā mani pamanīs…
«Pusaudži paši līdz galam savu rīcību neizprot,» ir pārliecināta I.Baškevica, «sākumā viņi ārstam savu sāpi neatklāj, bet vēlāk atzīstas, ka gribējuši nomirt, taču nav izpratuši, ko īsti dara, kā tas var beigties.»
Īstajā brīdī īstajā vietā
Pusaudža gados visvairāk cilvēks alkst uzmanības. Tad arī viņš pāragri vēlas būt patstāvīgs – protestē, dažreiz pat pamet mājas. Viņam turpinās kāpēcīša vecums, taču jautājumi jau ir mainījušies: kas es esmu, kas būšu, par ko gribu kļūt, kas esmu vecākiem, vienaudžiem, ko viņiem nozīmēju, kā atšķirties no pārējiem utt.
L.Zilbermane aicina vecākus atrast laiku un iespēju sarunai ar savu bērnu. Svarīgi ir ieklausīties viņā. «Labāk lai vakariņās ir maize ar pienu, bet pa to laiku, kamēr ceptu kotletes, lai mamma noskaidro, kādēļ viņas atvase vakaros neguļ, bet raud.»
Ārste arī uzsver, ka sabiedrība kļuvusi cietsirdīga un agresīva. «Liels pluss būtu pusaudžu atbalsta centrs poliklīnikā, skolā vai kur citur. Lai pusaudzis tur varētu aiziet tieši tajā brīdī, kad to visvairāk vajag. Būtiski, lai viņš to varētu izdarīt bez maksas, jo kur gan lai pamatskolnieks tiek pie naudas? Tā būtu stabila pašnāvību profilakse,» spriež L.Zilbermane.
***
«Meita gandrīz neko nav stāstījusi par savām attiecībām ar pretējo dzimumu, taču māte nojautusi, ka Zojai ir kāds draugs. 14. janvārī mātei teju vai sirds apstājusies, jo viņai piezvanījusi kāda sieviete un paziņojusi, ka meita tiekas ar precētu vīrieti.
Zojas māte iebilda pret šādu sakaru. 2. maija vakarā meitenei vajadzēja doties uz laukiem pie vecāsmātes un pirms tam atdot dzīvokļa atslēgu jaunākajai māsai. Taču uz tikšanos viņa neatnāca. Līdz 6. maija rītam par Zoju nebija nekādu ziņu. Tikai šīs dienas vakarā, atverot durvis, skatam pavērās nenovēršamais — Zoja bija pakārusies. Tad arī vecmāmiņa atcerējusies, ka meitene bieži teikusi: ja draugs viņu pametīs, viņa aizies no šīs dzīves.»
23.05.2002. «Vakara Ziņas» «Nelaimīgas mīlestības dēļ meitene aiziet no dzīves».
25. novembrī Daugavpilī kāda nama pagrabā atrasts pakāries 1983. gadā dzimušais Sergejs O. Pirmsnāves zīmītē jaunietis raksta, ka par pašnāvību viņš izlēmis personisku iemeslu dēļ. LETA
