Septiņdesmito gadu Jelgavas rajonu atceras Mihails Drozds.
«Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks,» savulaik rakstīja dzejnieks Imants Ziedonis.
Padomju gadu saimnieciskie vadītāji mūsdienās nereti ir aizmirsti. Tomēr daudz kas no tolaik radītā vēl šodien ir apritē. Pirms dažām nedēļām Jelgavā viesojās vecākās paaudzes lasītājiem pazīstamais Mihails Drozds. Savā padomju laiku karjerā viņš uzkalpojās līdz Latvijas PSR iekšlietu ministram. 70. gados viņš bija Jelgavas rajona kompartijas pirmais sekretārs, kuram tolaik Jelgavas un Ozolnieku apkārtnē bija gana ievērojama vara. «Es jau esmu tas stagnāts,» par sevi un padomju laikiem satiekoties pasmaida Mihails Drozds. Būdams pensionārs, viņš ar dziļu interesi un kritisku prātu seko tam, kas notiek Latvijas politiskajā dzīvē.
Tēvs Latvijā atrada labāku dzīvi
Par mūsdienu Latvijas lielāko problēmu Mihails Drozds uzskata cilvēku aizplūšanu no laukiem un arī no valsts. Viņš atzīst – šis process bija vērojams arī padomju laikos, bet mūsdienās tas nonācis jau pie kritiskā punkta, kad pazūd apdzīvotas vietas.
«Esmu baltkrievs, 1933. gadā piedzimu agrākajā Polijas teritorijā. 30. gadu beigās ap 40 tūkstoši cilvēku, tostarp mans tēvs, no Polijas un Lietuvas devās peļņā uz bagāto Latviju. Viesstrādnieku uzskaite bija stingra. Sākumā tēvs saņēma atļauju ņemt līdzi tikai vienu ģimenes locekli. Viņš izvēlējās mani. Tā es sešu gadu vecumā 1939. gadā nokļuvu Latvijā. Vēlāk uz Latviju pārcēlās dzīvot arī māte un māsa. Tolaik 40 tūkstoši iebrauca, mūsdienās 250 tūkstoši ir izbraukuši. Ir starpība, vai ne,» uzsver Mihails Drozds.
Nuka atnāca līdzi uz Rīgu
Kara gadus Mihails mierīgi pārdzīvoja Birzgalē, kur gan vienas skolotājas nacistisku uzskatu dēļ (viņa paziņojusi, ka «žīdu un poļu bērnus nemācīs») skolas pārzinis pret savu gribu bija spiests puiku no skolēnu saraksta izslēgt. Kādu laiku viņš dzīvojis pa mājām un pat priecājies, ka uz skolu nav jāiet. Pēc kara Mihails Drozds pabeidza Vecumnieku vidusskolu, kur sēdēja vienā solā ar tagadējo publicistu Ēriku Hānbergu. Abiem pat patikusi viena meitene. Pēc vidusskolas Mihails divus gadus nostrādāja komjaunatnes darbā. Tad pēc atgriešanās no obligātā dienesta armijā (tur viņš uzdienēja līdz rezerves virsnieka pakāpei) darbīgo jaunekli vietējie komunisti izraudzījās par kolhoza priekšsēdētāju Stelpē.
Tālāk, kāpjot pa karjeras kāpnēm, Mihails Drozds nonāca Jelgavā. Atceroties astoņus Jelgavas rajona partijas komitejas pirmā sekretāra amatā nostrādātos gadus, viņš piemin kopsaimniecību vadītājus Edmundu Galviņu un Jāni Užuli Sesavas pagastā, Pēteri Biciņu un Uldi Vārnu Vilces un Elejas pagastā, Jāni Rideru Līvbērzes pagastā, Žani Jansonu un Lūciju Graudu Glūdas pagastā. Daudz iznāca sastrādāties ar Jelgavas rajona «Lauktehnikas» vadītāju Jāzepu Kivlenieku, Ozolnieku melioratoru vadītāju Jāni Bedeiķi un Jelgavas rajona vadošo būvspeciālistu Gunāru Heimani, kā arī citiem priekšniekiem, kas viņam palikuši atmiņā kā izdarīgi, godīgi cilvēki. Ar Jelgavas Starpkolhozu celtniecības organizācijas priekšnieku Modri Nuku saprašanās bijusi tik laba, ka Mihails Drozds viņu aizvilināja līdzi uz Rīgu, kad pašu iecēla par iekšlietu ministru.
Būvēt vajadzēja ātri
Mihails Drozds var nosaukt daudzās būves, kas Jelgavas rajonā tapa padomju laikā. Tās bija gan dzīvojamās mājas, gan lielās govju kūtis, sociālās aprūpes centrs «Zemgale» Ozolniekos, administratīvā ēka Emburgā (tur tagad atrodas pagasta pārvalde, kā arī mūzikas un mākslas skola) piebūves Staļģenes un Ozolnieku skolām. Mihails Drozds atceras, ka kopā ar nelaiķi agrāko kopsaimniecības vadītāju Laimoni Zalcmani ļoti izlēmīgi izraudzījušies vietu, kur Garozā uzcelt govju kūti. Pēc pusgada tā jau bijusi gatava. «Jelgavas rajonam liels ieguvums bija arhitekts Gunārs Heimanis. Viņš ārkārtīgi ātri projektēja, piesaistīja vietām tipveida projektus,» stāsta bijušais vadītājs. Reiz Gunāram Heimanim par šo darba stilu, kas bija saistīts ar birokrātisku šķēršļu ātru apiešanu, pat draudējušas nepatikšanas. Par pārkāpumu bija atzīts fakts, ka arhitektam ir tikai vidējā izglītība. «Tad un es biju spiests vērsties centrālkomitejā, lai Heimani aizstāvētu,» skaidro Mihails Drozds.
Atceroties sociālās aprūpes centra «Zemgale» būvi Ozolniekos, viņš stāsta, ka veco ļaužu aprūpes problēmu Jelgavas rajonā saasinājis kāds vientuļš Staļģenes pensionārs, kuram nebija neviena tuvinieka. Tad kopsaimniecību priekšsēdētāji sametuši naudu un sākuši būvēt aprūpes centru. Naudas drīz pietrūcis, taču šādam mērķim līdzekļi atradušies Labklājības ministrijā, un galu galā 1975. gadā aprūpes centrs Ozolniekos uzbūvēts.
Čikste gāja pāri robežāmMihails Drozds atceras nozīmīgu sarunu ar leģendāro kolhoza «Nākotne» priekšsēdētāju Artūru Čiksti, kad viņš ienācis kabinetā un teicies no Dobeles rajona pārnākt uz Jelgavas rajonu. «Man nav tādas saimniecības, ko tev iedot,» Mihails Drozds iebildis, jo domājis, ka Čikste Jelgavas rajonā grib vadīt kādu kopsaimniecību. Tad Čikste paskaidrojis, ka uz Jelgavas rajonu domā nākt ar visu paša vadīto saimniecību. «Gaļas kombināts man ir Jelgavā, cukurfabrika – Jelgavā, banka – Jelgavā. Ko man tā Dobele dod!?» paskaidrojot savu ideju, sacījis «Nākotnes» priekšsēdētājs. Mihails Drozds piebilst, ka Čikstem tolaik bija nesaskaņas ar Dobeles rajona vadību. Taču tas netika apspriests. Administratīvo rajona robežu mainīšanu Artūrs Čikste, ņemot talkā savus sakarus Rīgā un Maskavā, nokārtojis vienkārši. Mihails Drozds tad izvirzījis nosacījumu, ka «Nākotnei» jāpievieno mazās saimniecības «Sarkanais Stars» un «Zemgale», kas atradās pie «Nākotnes» robežām. Artūrs Čikste padomājis un piekritis.
Mihails Drozds atmin, kā «Nākotnē» bez pieteikšanās viesojies Padomju Savienības valdības vadītājs Aleksejs Kosigins, kurš bieži vien atpūties Jūrmalā. Toreiz augstais viesis bijis pārsteigts, cik efektīvi «Nākotnē» tiek veikta jūras zāļu pārstrāde, ražojot agaru, mikrobioloģisku vielu, ko izmantoja pārtikas rūpniecībā. Pēc Kosigina rīkojuma paplašināt šo cehu, nākotnieši varējuši iegādāties arī citu saimniecībai vajadzīgu tehniku, kas padomju laikos bija deficīta. Var piebilst, ka tā saucamā palīgražošana «Nākotnei» deva vairāk nekā trešdaļu peļņas.
PSRS valdības vadītājs iegājis arī ēdnīcā, kas bija paredzēta piecsimt klientiem, un veikalā, kur plaukti bijuši padomju gadiem neraksturīgi pilni ar desām, sviestu un citiem pārtikas produktiem, kas tajā plānveida ekonomikas laikā citviet tika piegādāti nepietiekamā apjomā. Kremļa pārstāvis nojautis, ka darbaļaužu dzīve viņam tiek parādīta izskaistināti. Kosigins devies uz dzērienu nodaļu un jautājis pārdevējai: «Vai daudz jums pērk alkoholu?» Pārdevēja gribējusi palielīties un teikusi, ka daudz, daudz. Kad viesis jautājis, kāds tad ir «Nākotnē» populārākais alkoholiskais dzēriens, Artūrs Čikste atbildējis: «Hitlera sapnis», ar to domājot lēto vīnu «Volga», kas bija viens no prastākajiem, tostarp veselībai kaitīgākajiem vīniem.
Nepietiek ar nodokļiem
Runājot par mūsdienām, Mihails Drozds spriež, ka laukos nepieļaujami notiek ražošanas sašaurināšanās: «Zeme visa ir apstrādāta, tiek audzēti kvieši un rapši, bet darbinieku šādām saimniecībām ar modernu tehniku vajag maz, un lauki iztukšojas.» Viņaprāt, laukos vajadzētu attīstīt dažāda veida ražošanu. «Mums jau neko vairāk nevajag, kā tikai savākt nodokļus. «Dobeles dzirnavnieku» nopirka somi, «Rīgas dzirnavnieku» – zviedri,» ironizē Mihails Drozds. Viņš cer, ka arī mūsdienu apstākļos vajadzētu izvirzīties stipriem saimnieciskiem līderiem. Veco vīru neapmierina arī lielā algu starpība, kas ir vadītājiem un ierindas darbiniekiem. Savulaik viņš kā Jelgavas rajona saimnieciskais vadītājs pelnījis apmēram tikpat, cik viņa kundze, kas bija skolotāja.
