Vaclavs Šuķis: «Zemniekus pamācīja, ka palienēs nevajagot stādīt ziemājus»
Pa nepilnu kilometru garo lauku ceļu, kas no Staļģenes – Vecsvirlaukas lielceļa ved uz Ķīriem, ātri gan nepabrauksi – vietām izskalotas bedres, vietām atsegušās rupjas šķembas. Prasās pēc pamatīga remonta. Līdz galotnēm apmizotie un noliegtie ceļmalas krūmi rāda, uz kuru pusi ir jūra. Blakus ziemāju lauks, kas nosēts ar pudelēm, meldru velēnām un visādu citu palu ūdeņu sanesto drazu. Pagājis mēnesis kopš tā laika, kad Ķīri kopā ar kaimiņmājām un vecajiem Vanču kapiem atradās uz apmēram piecu hektāru lielas salas. Palu ūdeņi ir prom, laukos darba pilnas rokas. Un tu vari būt priecīgs, ka kādam zemniekam atrodas laiks sarunai. Mierīgs kā okeānsĶīru saimnieks Vaclavs Šuķis smej, ka esot «mierīgs kā okeāns», pensionārs, kuram lauksaimniecība sešarpus hektāru platībā esot vien aristokrātiska izklaide. Tomēr daudziem lauksaimniekiem viņš palicis atmiņā kā aktīvs zemnieku priekšstāvis, kurš deviņdesmito gadu sākumā vadīja Jelgavas rajona Zemnieku apvienību un cīnījās par savējiem. «Krievu laikos cilvēks izdzēra alu, nodeva stikla taru un par to naudu bērnam vēl varēja nopirkt maizi. Tagad gan labi dzīvojam: izdzeram pudeli un izsviežam to upmalā,» V.Šuķis ar ironiju rāda palu ūdeņu sanesto drazu. Pirms dažām dienām viņš nocēlis vietā laivu, ko Lielupe bija iekārusi krastmalas kokos. Taču kaimiņš uz laukos sanestajām meldru velēnām bez traktora vaļā netiek. Palieņu lauki vēl mīksti. Pat tad, ja būtu brīvs brīdis, tehniku virsū laist nevar. Lielupes pretējā krastā, kur nedaudz augstākos laukos saimnieko Laima Klidziņa, zeme sanesumiem tika tīrīta ar traktoriem un lielo grābekli. Pirms 14 gadiem drazas bija mazākPali Zemgales zemnieku sētā gan ir parasta lieta, kas, šķiet, vistēlaināk aprakstīti Edvarta Virzas «Straumēnos». Tomēr, kad globālās sasilšanas rezultātā sniegainās ziemas izgaisa, zemgaliešu modrība bija iemidzināta. Tā pa īstam Lielupe nebija izgājusi no krastiem kopš 1996. gada. Valstiskā mērogā ņemot, it kā nekas īpašs nenotika arī šopavasar. Kā preses konferencēs teicis vidzemnieks ministrs Jānis Dūklavs, valdība negrasās maksāt kompensācijas. Taču, kā uzskata V.Šuķis, viens otrs zemnieks, kurš saimnieko nelielās platībās, varētu būt zaudējis daudz. 1996. gada palos V.Šuķis ar saviem ledus piekrautajiem laukiem kļuva par televīzijas «zvaigzni», ko intervēja tolaik labi pazīstamais lauku žurnālists Jānis Dimants. Nacionālajiem medijiem interese par zemniekiem bijusi nopietnāka. Laika ziņu komentētāja esot gan zemniekus kompetenti pamācījusi, ka plūdu mācība ir tāda, ka «nevajagot ziemājus stādīt palienēs». Latvijas Lauksaimniecības universitātes «mehu» absolventu salidojumos vīri vēl tagad par šo mācību pasmaidot: «Ziemājus un vispār labību taču nestāda, bet gan sēj!» Bet ko pilsētnieks laukos tā īsti var saprast! Kas gan pērnruden augustā ziemāju sējas laikā varēja zināt, ka būs tik sniegaina ziema un pēc 14 gadu pārtraukuma apsētos laukus pārklās piedrazotie ūdeņi. Var piebilst, ka drazas pirms četrpadsmit gadiem bija mazāk. Zemnieku apvienībā bija pustūkstotisPārgājis palu laiks arī zemnieku būšanā. Deviņdesmito gadu sākumā, kad V.Šuķis bija Jelgavas rajona Zemnieku apvienības valdes priekšsēdētājs, šajā sabiedriskajā organizācijā sanāca ap piecsimt biedru, tagad ir nepilns pusotrs simts. Kā atceras apvienības aktīviste Rita Čigāne, tolaik atmodas pacēlumā gandrīz katrs, kas bija atguvis senču zemi, gribēja būt zemnieks. V.Šuķis ar savu labestību, izpalīdzību un degsmi spējis aizraut daudzus. Zemnieku apvienības dalībnieki braukuši uz piketiem pie Saeimas, kā arī uz robežām. Diemžēl zaudējuši cīņā par uzņēmuma «Jelgavas dzirnavas» privatizāciju, kam pēc šīs organizācijas nostājas vajadzēja piederēt zemniekiem. Tolaik vēl nebija sākuši darboties lauksaimniecības konsultāciju dienesti. Zemnieku apvienībai bija nozīme pieredzes apmaiņas vecināšanā un izglītošanā.Tagad V.Šuķis apvienībā darbojas vien kā ierindas biedrs, kurš sabiedrībā parādās maz. Taču no Ķīriem, kas atrodas 10,2 metrus virs jūras līmeņa (dzīvojot Lielupes malā, tas ir diezgan svarīgi), viņš apkārtnē notiekošo vēro ar tālskati. R.Čigāne teic, ka nespēj iedomāties, kā agrāk tik aktīvais vīrs varētu būt tāds nomaļus stāvētājs pensionārs. Tomēr tā tas ir.Pats bagāts netiksiZināšanas lauksaimniecībā V.Šuķim, agrākajam Staļģenes kopsaimniecības galvenajam inženierim, ir pamatīgas. 1991. gadā, dibinot savu zemnieku saimniecību, viņš ar ģimeni apsaimniekoja vairāk nekā simts hektāru. Strādāja smagi, tomēr ne graudi, ne cūkas gaidītos ienākumus nedeva. «Manas jaunkundzes (meitas Jolanta un Agnese – red.) pateica skaidri un gaiši: «Ar saimniecību dari, ko gribi, – mums to nevajag»,» atceroties tā laika sarunas ar meitām, tagadējām pilsētniecēm, stāsta V.Šuķis. Viņa dzīvesdraugs Fanija vēl piebilst, ka brīvprātīgā sabiedriskā darbošanās tolaik paņēmusi daudz spēka, kas netika pašu saimniecībai. Filosofiski spriežot, V.Šuķis teic, ka ģimenes ferma kapitālismā neesot dzīvotspējīgs modelis. Bagāts varot kļūt vienīgi tas, kurš nežēlīgi ekspluatē citus. Pats plēšoties dabūsi vien pliku pakaļu. Ar divām pensijām un sievas algu, strādājot pilsētā, Šuķu ģimene ir pietiekami pārtikusi. Pats saimnieks no rīta līdz vakaram rosās, nodarbojoties gan ar trušiem, gan pīlēm (Ķīros pavasarī iepērk pīlēnus un līdz rudenim tos nobaro). Rudenī vēl nāks klāt tirgū braukšana ar tomātiem un citiem dārzeņiem. Galu galā Ķīri Lielupes krastā pretī prezidenta Jāņa Čakstes Aučiem ir skaista vieta, kas ir vērtība pati par sevi paaudžu paaudzēs.
