No saviem 28 gadiem deviņus viņš pavadījis cietumā. Viņš bija izvēlējies tādu dzīvi – aukstu aprēķinu, cietsirdību, naudu, brīvību, kurā bez emocijām viss pakļauts noziedzīgās pasaules hierarhijai.
No saviem 28 gadiem deviņus viņš pavadījis cietumā. Viņš bija izvēlējies tādu dzīvi – aukstu aprēķinu, cietsirdību, naudu, brīvību, kurā bez emocijām viss pakļauts noziedzīgās pasaules hierarhijai. Viņš nojauta, ka kādreiz par to nāksies samaksāt, un 19 gadu vecumā nonāca cietumā. Izglītība – septiņas klases.
Vladimirs Tronovs nu jau divus mēnešus ir brīvībā. Pārliecināts, ka nekad vairs neatgriezīsies cietsirdības un truluma gūstā. “Sodīts tiku par piecām zādzībām un divām laupīšanām. Cik noziegumu esmu izdarījis pavisam, nezinu. Augu normālā ģimenē, vecāki nebija vainojami manās alkās pēc ielas. Viņi deva, ko varēja, bet mani vienkārši vilināja viss kriminālais – zagšana, dzeršana, meitenes, nauda, “zeki”. Trenējos boksā, tāpēc vienu otru varēju arī piekaut, tas vairoja manu autoritāti uz ielas. Sāku ar sīkām zādzībām, beidzu ar laupīšanām. Kad apcietināja, kaut kur sirds dziļumos sapratu, ka tā tam bija jābeidzas, bet tad, kad dari, ir azarts, par sodu nedomā,” stāsta Vladimirs.
Nenāca prātā strādāt
Deviņu gadu laikā Vladimirs uzturējies vairākos cietumos – Brasā, Stabu ielā, Centrālcietumā, Liepājā un Jelgavā. Tagad visas ieslodzījuma vietas ir sakoptas, bet agrāk bijis diezgan baigi. Vislielākā netīrība valdījusi Centrālcietumā. Daži cietumnieki vienmēr centušies strādāt – labot apavus, mazgāt veļu, darīt citus darbus. Vladimirs, kas bija strādājis tikai nepilnus divus gadus, pēc darba cietumā netiecās. “Man pat prātā nenāca strādāt,” viņš saka. “Es alku pēc sliktā. Cietsirdība, aukstasinība, neievainojamība bija mana identitāte. Man likās, ka tas ir vislabākais bruņojums gan cietumā, gan ārpus tā. Ja kāds dzīvo citādi, lai dzīvo. Man jādzīvo tā.”
Biju “melnais zirdziņš”
Vladimirs stāsta, ka “zeki” dalās kategorijās. “Vieni ir pagrimuši, bet cienījami, citi – lādzīgie zēni. Es biju “melnais zirdziņš”. Absolūts savtīgums. Dzīvoju, lai iegūtu, izmatotu. Mani cilvēks interesēja tikai tik, cik tas noderēja.” Apmēram puse no ieslodzītajiem ir ar zināmu morāli seksuālajos jautājumos. Pārējie dalās “gaiļos” un “vistās”. Būt par “vistu” gandrīz vienmēr ir smags gadījums. Kā par tādu kļūst? Vladimirs stāsta, ka dažādi – viens savas gļēvulības dēļ pats piedāvājas kādam stiprākam, cits tā tiek sodīts par zādzību cietumā. Par “vistām” kļūst arī izvarotāji. Kā tas notiek? Vienkārši. Telpa ir sadalīta ar palagiem, “gaiļi” pasauc “vistas”, kas nekad nedrīkst atteikt.
Literatūras klasika – labs bruņojums
Pēc aptuveni četriem cietumā pavadītiem gadiem notika pavērsiens. “Cietumā lasīju klasiku. Literatūra ir labs bruņojums, lai cilvēki uzticētos un viņus varētu apkrāpt. Bet tad nonācu ilgstošā izolācijā, vienīgais, kas bija pa rokai, – tēva sen atsūtīts evaņģēlijs. Nejauši atvēru Pētera 2. vēstuli un dabūju trūkties. 2. nodaļā bija baigi spēcīgi vārdi, man pat palika baismi par to, kā dzīvoju, ko daru, kam kalpoju. Kaut kur dziļi sevī sapratu, ka esmu uz šausmīga ceļa, bet nekas jau tāpēc nemainījās, vienīgi kaut kas vilka katru vakaru izlasīt kādu fragmentu no evaņģēlija. Tas bija ļoti grūts laiks. Es gribēju turpināt savu kriminālo dzīvi. Nevēlējos to pārtraukt. Manī norisinājās traks karš uz dzīvību un nāvi. Es gribēju dzīvot gan to, ko aicina evaņģēlijs, gan to, ko manī veidojusi kriminālā pasaule. Es Dievam teicu – nē. Vismaz pagaidām.”
“Zeki” tic saviem spēkiem
“Pēkšņi nolēmu, ka man vajadzīga grēksūdze. Nolēmu to darīt, kad būs tikšanās ar vecākiem. Tomēr tā bija formāla, vairāk baiļu un aprēķina vadīta. Pēc tam sākās vēl lielāks vājprāts. Nevarēju gulēt, biju kā sašķelts pa daļām. Baisms nemiers. Murgi. Jutos garīgi izvarots. Vai es ticēju Dievam? Paļāvos uz viņu? Muļķības! “Zeki” tic tikai saviem spēkiem. Un mana identitāte bija “zeks”. Manās rokās nonāca kāda cilvēka sūtīta vēstule. Tā bija atbilde uz manu iekšējo baismo nemieru. Sapratu, ka esmu nonācis pie robežas. Vai nu jāmet Bībele miskastē un jādzīvo pa vecam, vai arī jāpaliek šajā kraujas un neziņas malā ar Bībeli rokās. Atslēgas vārdus savai izvēlei atradu Vēstulē romiešiem. Manā apziņā iedegās gaisma. Notika kaut kas ļoti dīvains.”
Citi domāja – “jumtiņš nobraucis”
“Jutos kā tāds, kas iet pa novilktu trosi pāri bezdibenim. Ļoti saspringts mirklis, kurā tomēr evaņģēliju neaizsviedu. Pēc mirkļa es it kā piepildījos ar ozonu. Viss mans ķermenis atjaunojās un ieguva citu saturu. To nevar izstāstīt, jo to ir neiespējami saprast. Tas notika vienā mirklī pēc ilgstošām cīņām pašam ar sevi. Aiz muguras bija baiga stihija. Cīņa starp kriminālo pasauli un Dieva valstību notika aptuveni pusgadu. Tas bija grūts ceļš. Ja kāds apgalvo, ka būt kristietim ir viegli, tā nav patiesība. Iekšēja cīņa, tiesa gan, varbūt ne tik mežonīga kā man, ir visiem. Tad man sākās cits periods – baidījos, kaut tikai nepazaudētu to, ko esmu ieguvis. Cietumā uz mani raudzījās atšķirīgi. Vieni domāja, ka “jumtiņš nobraucis”, citiem likās, ka tā ir mana maska, lai visus apvestu ap stūri, bija arī tādi, kas saprata, ka pārmaiņas ir īstas. Redzēja, ka kaut kas ir mainījies. Bet, tā kā cietumā biju autoritāte, manu jauno identitāti “zeki” pieņēma.”
Pieradināt sevi darbam
Pēc iznākšanas no zonas Vladimirs ir ticies ar saviem bijušajiem brāļiem cietumniekiem. “Es ar viņiem runāju, stāstu piedzīvoto. Viņi cenšas man piedāvāt “to labāko” – narkotikas, jaunus kriminālos plānus, sievietes.” Jau pirms iznākšanas no cietuma Vladimirs Tronovs bija neklātienē sācis mācīties Bībeles koledžā. Tagad studijas turpina. Viņam paveicies, jo atļauts dzīvot koledžas studentu kopmītnē. Vienīgā darba pieredze līdz šim ir inkasatoru somu un vafeļu glāzīšu izgatavošana. Abas nodarbes bijušas īslaicīgas. Uz jautājumu par turpmāko viņš atbild, ka par darbu īstas skaidrības nav. Saprot, ka tas ir svarīgi. Sevi ir jāpieradina darbam. Atjaunojušās arī attiecības ar māsu, kas cietumā pavadītajā laikā bija pajukušas. Kādreiz viņš gribētu būt ģimenes cilvēks. Saprot, ka pašlaik no meitenēm jāizvairās. Vladimirs domā, ka kādreiz varētu strādāt arī ar sev līdzīgajiem – narkomāniem, “zekiem” un citiem.
