Jauna dzīvībiņa ienāk ģimenē māmiņas un tēta mīlēta, aprūpēta un lolota. Vecāku mīlestība viņu pavada visu dzīvi, jo neapstrīdams ir fakts, ka tētim un mammai bērns ir bērns neatkarīgi no viņa vecuma.
Jauna dzīvībiņa ienāk ģimenē māmiņas un tēta mīlēta, aprūpēta un lolota. Vecāku mīlestība viņu pavada visu dzīvi, jo neapstrīdams ir fakts, ka tētim un mammai bērns ir bērns neatkarīgi no viņa vecuma. Taču gadi skrien ātri, un, pašiem nemanot, mazais ir izaudzis. Pienācis brīdis pamest vecāku mājas un uzsākt savu «lielo dzīvi». Kādas ir grūtības un kāds ir pamudinājums aiziet no vecāku mājām, par to savā pieredzē dalās jaunieši.
Linda, šķirti no vecākiem dzīvo jau piecus gadus:
– Man, par laimi, aiziešana no mājām nesagādāja grūtības, jo visu savu apzinīgo mūžu esmu bijusi patstāvīga. Arī bērnībā vecāki mani bieži atstāja vienu un vienmēr zināja, ka nekas ļauns nenotiks, jo pati spēšu atrast ledusskapi un badā nenomiršu. Protams, dažas instrukcijas bija jāievēro. Piemēram, vecāki bija teikuši, kas jādara, ja pēkšņi izceļas ugunsgrēks: jāņem ūdenskrūze un jālej ugunij virsū vai arī nopietnākā gadījumā jāizmanto sega. Zināju arī to, ka svešus dzīvoklī ielaist nedrīkst. Šīs pamācības izmantoju, arī dzīvojot viena.
Mājas pametu septiņpadsmit gadu vecumā, jo, dzīvojot Kalnciemā, manas iespējas bija ierobežotas – nevarēju apmeklēt dažādus pulciņus, arī ballītes.
Sākumā atradu un īrēju istabiņu pie kādas tantiņas pilsētā: es – vienā istabā, vēl trīs skolnieces – otrā. It kā jau nebija slikti, bet ar laiku manas prasības auga un pārējie īrnieki kļuva par šķērsli. Es tomēr nevarēju justies brīva, jo mājās bija jānāk laikus, draugus arī nevarēja vest. Tad sāku meklēt atsevišķu dzīvokli.
Jaunajā miteklī jutos daudz svabadāka – kaut vai tāpēc, ka vienā naktskreklā varēju izstaigāt visu dzīvokli, nākt mājās, kad pati to vēlējos, un līdzi vest savus labākos draugus. Arī mūziku varēju klausīties kaut trijos naktī, ēdu, kad pati to gribēju un arī traukus mazgāju tieši tāpat.
Viss būtu ļoti labi, bet, protams, sākumā ļoti gribējās mājās. Esmu vienīgais bērns ģimenē, tāpēc vienmēr ļoti lutināta. Māju tiešām trūka – savu mīļāko lietiņu, arī kaķa… –, bet pie visa cilvēks pierod.
Problēmas, ar ko man vajadzēja saskarties? Sākumā bija grūti – visi tie komunālie maksājumi. Bija jāsaprot, kādas ir norēķinu grāmatiņas, kur kas jāraksta un kur atrodas elektrības skaitītājs, bet es esmu apķērīga meitene un ātri apradu ar jauno sistēmu. Tagad iegājies, ka vispirms atlieku naudiņu maksājumiem un tikai pārējais ir mans.
Ēšana? Ikdienā garas stundas pavadu darbā un ar gatavošanu neaizraujos. Paēdu darbā, bet vakarā, ja kaut ko sagribas, notiesāju paku jogurta vai saldējuma, un neviens man par to nepārmet.
Var jau būt, ka man tiešām ir palaimējies, jo katru mīļu brīdi varu piezvanīt vecākiem vai arī aizbraukt pie viņiem, tā ka vientuļa nejūtos. Ja neesmu devusi ziņu, tad vecāki jau sāk uztraukties, vai tik neesmu saslimusi, vai pietiek naudiņas.
Santa, jau sešus gadus dzīvo viena:
Mēs ar mammu izšķīrāmies, kad man bija astoņpadsmit. Mamma vienkārši teica:
– Meitiņ, tu jau esi pieaugusi, un pienācis laiks dzīvot vienai.
Zināmā mērā tas bija arī mūsu nesaskaņu dēļ, jo dzīvojām divistabu dzīvoklī, kur istabas bija caurstaigājamas. Tā mēs viena otrai tikai traucējām. Mamma, piemēram, pie miera devās jau ap deviņiem vakarā, bet es esmu pūce un tikai vēlajās stundās tā pa īstam atdzīvojos: sāku zvanīt draugiem, skatīties televizoru utt.
Domāts, darīts. Samainījām divistabu dzīvokli uz diviem vienistabu, lai katrai būtu savs.
Kad ieraudzīju savu «jauno dzīvokli», aiz laimes nezināju ko darīt. Apsēdos istabas vidū un priecājos – tas viss pieder man! Mamma gan to nesaprata, jo dzīvoklis bija vienkārši izdemolēts – visapkārt vieni vienīgi mēsli. Man, par laimi, jau bija pieredze remontos. Zināju, kādas tapetes un krāsas jāpērk. Tā pati ķēros pie darba, vēl izlamājot dažu labu pārdevēju, kurš centās man iesmērēt nederīgus materiālus.
Viss jau būtu ideāli, tikai man nepatika Pārlielupes rajons, kur dzīvoju. Tā vien gribējās atpakaļ uz pilsētu. Pēc gada sāku meklēt jaunu dzīvokli pilsētā un atradu arī, bet jāatzīst, ka vēl lielāku «bomžu» mitekli nekā iepriekšējo. Atkal ķēros pie remonta. Māmiņa palīdzēja, un nu jau vairākus gadus dzīvoju kā baltais cilvēks.
Ko esmu ieguvusi? Brīvību. Lai gan – kas tā par brīvību! Es neesmu cilvēks, kurš mīl pārmērības. Savā dzīvoklī nekad nerīkoju «tusiņus», jo manas mājas ir manas: vietiņa, kur es varu patverties. Vēl viens ieguvums ir tas, ka nu varu atļauties turēt kaķi, jo māmiņa man to liedza.
Mīnusi? Otrreiz samainot dzīvokli, atkal nokļuvu pārlieku tuvu mammai – vienu stāvu virs viņas. Tagad vienmēr jārēķinās ar to, ka es savā ziņā vienmēr tieku uzmanīta. Bet pats trakākais ir ar rēķiniem. Parādus ielaist vienkārši nav iespējams, jo katru mīļu brīdi mamma tos pārbauda, un, ja kaut kas nav nokārtots, atliek vien apsolīties, ka tas būs pirmais, ko izdarīšu.
