Redakcijā ar savu bēdu stāstu vērsās kāda vecmāmiņa. Viņas 14 gadu vecajai mazmeitai ir tieksme ņemt svešas mantas jeb zagt. Pēc mazmeitas apciemojuma vecmāmiņa ļoti bieži atklāj, ka atkal pazudušas kādas mantas.
Redakcijā ar savu bēdu stāstu vērsās kāda vecmāmiņa. Viņas 14 gadu vecajai mazmeitai ir tieksme ņemt svešas mantas jeb zagt. Pēc mazmeitas apciemojuma vecmāmiņa ļoti bieži atklāj, ka atkal pazudušas kādas mantas. Ģimenē meitai nekā netrūkst. Sieviete stāsta, ka meitenes māte šo, viņasprāt, lielo problēmu «neņem galvā» un necenšas meklēt speciālistu palīdzību, kas meitenei varētu palīdzēt. Vecmāmiņa domā, ka mazmeita slimo ar kleptomāniju. Taču viņai nav izdevies atrast skaidrojumu, kas īsti ir kleptomānija, kā ar to saslimst un kādas ir iespējas to izārstēt.
Problēmu skaidro psihoterapeite Dr. Baiba Gerharde
Kas ir kleptomānija, un ar ko tā atšķiras no parastas zagšanas?
Kleptomānija ir impulsu un paradumu traucējumu veids, kad cilvēks impulsīvi zog dažādus priekšmetus. Raksturīgi tas, ka šīm lietām nav nozīmīgas vērtības, bieži tās arī pašam zadzējam nav vajadzīgas, viņam parasti ir pietiekami naudas, lai tās iegādātos likumīgi.
Kleptomānam galvenais ir nevis ieguvums, bet pats zagšanas process. Impulss nozagt ir tik spēcīgs, ka cilvēkam grūti tam pretoties. Pirms zādzības viņam ir augošs, spēcīgs sasprindzinājums, pēc tam – atvieglojums, atslābums. Vēlāk bieži vien rodas vainas izjūta, raizes un nemiers par izdarīto.
Zagšana vienmēr notiek impulsīvi, to iepriekš neizplāno. Kleptomāns nekad neizmanto līdzzinātājus. Viņš bieži nezina, ko iesākt ar nozagto. To var noslēpt, kādam atdot, citreiz slepeni nolikt atpakaļ vietā. Tā kā šis priekšmets viņam nav nepieciešams, tas parasti netiek lietots.
Cik izplatīta ir kleptomānija?
Kleptomānija ir reti sastopama, taču precīzas informācijas par tās izplatību nav. Visi dati iegūti no policijas uzskaites par zādzībām veikalos. Ar kleptomāniju slimo apmēram pieci procenti no visiem aizturētajiem, daļa šo gadījumu ir simulācija. No aizturētajiem kleptomāniem lielākā daļa ir sievietes. Daļa kleptomānu ilgu laiku netiek pieķerti zādzībās un saglabā priekšzīmīga pilsoņa tēlu.
Kā rodas slimība?
Tai nav precīza izskaidrojuma. Visticamākā ir dažādu bioloģisko un psiholoģisko faktoru kombinācija. Bioloģiskie faktori varētu būt nelieli iedzimti smadzeņu defekti, kā arī dzīves laikā iegūti bojājumi. Tādi var rasties pēc smagām dzemdībām (dzemdību trauma), smadzeņu satricinājumiem, smaga meningīta, agrā bērnībā pārciesta ērču encefalīta.
Taču bioloģiskie faktori vien kleptomāniju neizraisa. Tiem nozīme ir tad, ja ir traucētas attiecības ar citiem cilvēkiem. Vislielākā ietekme, protams, ir ģimenei un audzināšanai. Ja vecāki ir pārāk autoritatīvi, stingri vai arī nevērīgi un aizņemti, bērnam var attīstīties šādi impulsu kontroles traucējumi. Kleptomāniju pastiprina stresa situācijas (brāļa vai māsas piedzimšana, skolas maiņa, strīdi un konflikti, attiecību izjukšana utt.).
Vai slimību var izārstēt?
Sākums slimībai parasti ir bērna vecumā. Taču ne visi bērni, kas zog, kļūst par kleptomāniem. Ja neārstē, slimība (zagšanas epizodes) hroniski turpinās, saasinās spriedzes situācijās, var arī pati no sevis pāriet un pēc kāda laika atsākties.
Kleptomāniju var izārstēt. Mainoties dzīves apstākļiem un cilvēka skatam uz dzīvi, var notikt spontāna izveseļošanās bez ārstēšanas.
Kā izskaidro kleptomāniju?
Tai vienmēr ir kāda iekšēja jēga, savā ziņā kleptomānija ir veids, kā bērns vai pusaudzis neapzināti (retāk apzināti) risina kādu iekšēju problēmu. Šis veids var nostiprināties un saglabāties pieaugušā vecumā. Iespējami vairāki izskaidrojumi:
kleptomānija kā manipulatīva attieksme pret vecākiem, lai pievērstu sev vairāk uzmanības;
kleptomānija kā agresīva uzvedība, lai mazinātu iekšējo sasprindzinājumu vai simboliski sodītu citus (vecākus), pakļaujot sevi briesmām;
kleptomānija kā pāridarījuma hiperkompensācija – cilvēks uzskata, ka viņam nodarītais pāridarījums dod morālas tiesības zagt;
zagšana, lai kompensētu pārāk zemu pašcieņu.
Ko darīt, ja ir aizdomas par kleptomāniju?
Būtu jāiet pie psihiatra vai psihoterapeita, lai noteiktu vai noliegtu šo diagnozi un nekavējoties sāktu ārstēšanu.
Cilvēks, kas cieš no kleptomānijas, ir dziļi nelaimīgs un pelnījis palīdzību. Tā kā kleptomānija pārsvarā ir saistīta ar problemātiskām attiecībām ģimenē, tad ārstēšana ir vērsta uz to, lai koriģētu šīs attiecības vai arī lai palīdzētu cilvēkam apzināties problēmu un atrast citu veidu (nevis zagšanu), kā to risināt.
Līdz ar to medikamenti nepalīdzēs, tie var tikai īslaicīgi atvieglot stāvokli. Visefektīvāk kleptomāniju ārstē ar psihodinamisko psihoterapiju. Tā ir pieejama arī Jelgavā. Otra ārstēšanas metode ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija, bet, pēc manā rīcībā esošās informācijas, tā Jelgavā nav pieejama.
