Armija ir vieta, kurā vairums puišu gribot negribot pārtop par īstiem vīriem.
Armija ir vieta, kurā vairums puišu gribot negribot pārtop par īstiem vīriem. Viņiem iemāca disciplīnu un izturību, nepakļāvīgākajiem brīvdomātājiem ir fantastiska iespēja iziet ātro kursu grīdu beršanā, celiņu ravēšanā, kartupeļu mizošanā un tualešu tīrīšanā, kā arī neskaitāmos citos saimniecībā noderīgos darbos.
Reizēm esmu dzirdējusi meitenes runājam, kādi laimes lutekļi esot puiši, jo to vienīgais dzīves pārbaudījums esot armija, kas arī bieži vien izvēršoties par jautru piedzīvojumu, tā ka daudzas daiļā dzimuma pārstāves nedomājot būtu ar mieru mainīt savu sūtību laist pasaulē pēcnācējus pret pienākumu dienēt armijā. Kā izrādās, nākamie dzimtenes sargi gan ir citādās domās.
Vecajai žurkai pelēkajā pagrabā nemanītai izdevās noklausīties, kā pāris puišu, nolīduši tumšākajā un vientuļākajā kaktā, dalās savās pārdomās un izjūtās. Abus jauniešus pavisam nesen bija skārusi dzīves realitāte, kurai viņi bija pietiekami pieauguši, lai varētu dienēt valsts armijā. Viņi izskatījās mazliet apjukuši, jo ne viens, ne otrs tā īsti nespēja ticēt notiekošajam. Jaunā vēsts puišus bija pārsteigusi nesagatavotus, jo, lai arī bijis zināms, ka dienēt būs jādodas, pat pārdrošākajos plānos nebija licies, ka tas notiks tik ātri. Abstrakti bija šķitis, ka tas notiks kaut kad un ar kādu, bet ne konkrēti tagad, tūlīt, ar viņiem.
Sēžot tumšajā pagrabā, no pirmā izbīļa puiši pamazām pievērsās nopietnākām sarunām. Tika apkopotas pēdējās ziņas par armijā notiekošo, tās nemaz nelikās vilinošas. Bija dzirdēts, ka tur nepastāv iespējas «normāli dzīvot» un ka laimīgs ir tas, kas daudzmaz vesels no turienes atgriežas. Puišu ausis bija sasnieguši nostāsti par «iesvētībām», kādas ilgāk dienējošie Tēvijas sargi sarīko jaunpienācējiem. Turklāt, aizejot dienestā, uz ilgāku laiku ir jāatstāj draudzene, un kas gan mūsdienās vēl tic uzticībai – Solveigu laiks ir pagājis. Un tā savāktā informācija veidoja visai nepatīkamu ainu. Kad, abiem runājoties, armija bija tapusi par šausmīgāko vietu zemes virsū, kur to vien gaida, kā jaunus cilvēkus sabojāt, abi puiši sāka kalt plānus par iespējām izvairīties no obligātā dienesta. Izrādījās, ka viens no drošākajiem veidiem, kas vismaz uz kādu laiku glābtu no armijas, ir mācīšanās, bet diemžēl šogad tas jau ir nokavēts. Tika apspriesta doma smēķēt sieviešu zeķbikses, tādā veidā sabojājot plaušas. Ārsti apskatē nevarētu dot pozitīvu slēdzienu. Tomēr ir dzirdēts, ka jau pēc pāris gadiem šādi smēķētāji ir spiesti doties uz «labākiem ganību laukiem», jo plaušas vairs nespēj funkcionēt. Kā drošāka, lai arī sāpīgāka metode tika pieminēta rādītājpirksta salaušana. Nespēja lietot ieroci varētu būt iemesls atbrīvošanai no dienesta. Tomēr arī šeit nav garantijas, ka viss risinātos tā, kā plānots, – ja nu iznāk nodarīt sev milzīgas sāpes, bet armijā jāiet tik un tā? Vai ir vērts sevi uz mūžu sakropļot?
Diezgan populāra metode ir psihiski nepieskaitāmā tēlošana, bet te nu bez īpaša talanta iztikt nevar – kaut kas var noiet greizi, un galu galā ārsti arī nav nemaz tik viegli apmuļķojami. Atmetot vienu variantu pēc otra, puiši jau gribēja ķerties pie nākamā, kad drūmajā pagrabtelpā, kurā valdīja sarunu tematam pienācīga nomācoša gaisotne, iebrāzās trīs enerģijas pilni jaunekļi. Izrādījās, viņus bija sajūsminājusi mājās gaidījusī vēsts. Ziņa, kas pirmos pagrabiņa apmeklētājus bija tā pārbiedējusi, šos puišus sajūsmināja. Viņi nebeidza apcerēt plašās iespējas, ko pavērusi iespēja dienēt armijā. Beidzot viņi beigs sēdēt mammai un tētim uz kakla, sāks veidot paši savu neatkarīgu dzīvi. Protams, nebūs jau tā, ka bez vecāku palīdzības varēs pilnīgi iztikt, tomēr tas jau būs citādi. Nenoliedzami – sākt patstāvīgu dzīvi pēc dienesta nepavisam nav viegli, taču liela nozīme te varētu būt armijā gūtajai sevis disciplinēšanas prasmei un ticībai saviem spēkiem. Galu galā, pateicoties dienesta milzīgajai slodzei, katrs sāk apjaust, cik īsti spēj paveikt un kas ir pa spēkam. Liels pluss ir tas, ka būs darīts gals bezdarbībai, tādējādi nebūs jāmeklē jauni «varoņdarbi», kas bieži vien noveduši pie nepatikšanām.
Klausoties atnācēju slavas dziesmās armijai, pirmie pagraba apmeklētāji gluži uzreiz nespēja noticēt dzirdētajam. Jau brieda nopietns strīds, kad ienāca vēl divi jaunieši. Abas strīdīgās puses atviegloti uzelpoja, jo ienācēji bija puiši, kas nesen atgriezušies no dienesta, tādēļ loģiski varēja cerēt, ka viņi patiesībai būs vistuvāk. Izrādījās, ka taisnība ir gan vieniem, gan otriem. Armijā tik tiešām ir jātīra tualetes, taču šis darbiņš ir jāveic tikai dienesta noteikumu pārkāpējiem. Un tomēr par nožēlu tiem, kas atviegloti uzelpojuši, jāteic, ka izdarīt pārkāpumu te nemaz nav grūti – pietiek nevietā pasmaidīt, kad tu jau esi sodāmo kārtā. Ar šādu elementāru sistēmu armijai izdodas uzturēt tīrību un vispārējo kārtību.
Dažkārt skumjās situācijās nonāk jaunieši, kas pieraduši būt līderi. Armijā ir savi vadoņi ar saviem noteikumiem, kas ir jāievēro, ja vien nav vēlēšanās iedzīvoties nopietnās nepatikšanās. Gadās, ka izveidojas samērā draudošas situācijas, kad dažādu apsvērumu dēļ puišiem ir nepieciešamība atslābināties izkaujoties, bet tas notiek reti, jo šādas situācijas armijā cenšas nepieļaut.
Smags stāvoklis ir apģērba ziņā, jo katram kāds apģērba gabals ir par lielu vai par mazu, tādēļ nav īpaši ērts, bet ko darīt – armija ir armija.
