Šoruden avīzēs var izlasīt ne vienu vien leģendu par pasakainām baraviku vietām un visādiem sēņošanas priekiem. Slikti tikai, ka netiek norādītas šo bagātību koordinātas.
Šoruden avīzēs var izlasīt ne vienu vien leģendu par pasakainām baraviku vietām un visādiem sēņošanas priekiem. Slikti tikai, ka netiek norādītas šo bagātību koordinātas. Es gan labprāt atklāšu jums laiku un vietu, kur reiz piedzīvoju īstu sēņu leiputriju.
Tas notika 1962. gada augustā Dobeles rajona Īles mežniecības teritorijā apmēram puskilometru no agrāko Ciematu māju pamatiem. Tolaik mums Dobeles mežrūpniecības saimniecībā palielināja ciršanas plānu, un man tika uzdots ievizēt un izdastot kailcirti netālu no Ciematām. Tā bija veca mežakalpu mājele apmēram četrarpus kilometrus dziļi mežā. Dīvaini, ka tā bija saglabājusies vesela visu kara laiku un tika noplēsta miera dienās. To izdarīja «viesi» no tuvējā sovhoza malkai. Tas gan ir sen zināms, ka šī «šlaka» ir naska uz postīšanu, bet slinka uz būvēšanu.
Tā es vienu rītu, apgādājies ar dastlapām, dastmēru, zīmogcirvīti un citiem krāmiem, braucu uz Ciematām dūšīgi saraut. Taču todien no darba nekas neiznāca. Iemesls? Gailenes! Jā, jā, parastās dzeltenās sēnes, taču tādā daudzumā, kādu es ne līdz, ne pēc tam neesmu redzējis. Visa iespējamā cirsma bija burtiski dzeltena! Realitātei pilnīgi atbilda teiciens par sēņu pļaušanu ar izkapti.
Braucu mājās un savu atradumu darīju zināmu ģimenei. Sievastēvs Eidis tūlīt izsludināja vispārējo mobilizāciju, jūdza ratos fermas zirgu, uzkrāva olu kastes (sievas vecāki tolaik strādāja vistu fermā), un devāmies ceļā. Eidis un abi puišeļi ratos, sievasmāte Lūce, mana dāma un es – ar divriteņiem. Sēņu daudzums satrieca pat daudz pieredzējušo Lūci. Ilustrācijai pateikšu, ka kartupeļu grozs tika piegriezts desmit minūtēs, turklāt norāpojot tikai deķa lieluma pleķi.
Drīzi vien kastes bija pilnas, un vadības grožus tiešā un pārnestā nozīmē pārņēma Lūce. Viņa brauca uz Bēnes pieņemšanas punktu, kur par sēnēm maksāja labu grasi. Mēs pārējie, izklājuši zemē brezentu turpinājām griezt un bērt kaudzē. Nodevām trīs krietnus vezumus. Pieņēmējs lielījies, ka ar to plāns esot izpildīts un prēmija rokā! Jūtu uzplūdumā viņš gribējis pat Lūci bučot. Vai lieta aprobežojusies ar gribēšanu vien, neizdevās noskaidrot, jo tuvumā bija Eidis…
Vēl viens sīkums. Toreiz uzgāju vienkopus trīs gailenes, kuru cepures bija patafona plates lielumā. Acīmredzot apakšā bija kāda dzīvnieka kapavieta. Kad mājās sēnes nosvērām, tās vilka uz diviem kilogramiem. Eidis uzstāja, lai milzenes uzcep vakariņās, Lūce gan viebās, sak, nezin uz kādas maitas tās augušas. Taču Eidis šo pretestību satrieca ar neapgāžamu argumentu: «Vai tu zem sēklas sūdu neliec un maizi neēd?» Sēņu mērce bija dievīga, jo manai sievasmātei bez citiem talantiem Dievs bija devis arī izcilas kulināres spējas.
Sagādes punktā nodotos sēņu kilogramus vairs neatceros. Zinu tikai, ka par iegūto naudu iznāca ģimenes budžetā neparedzēti uzvalciņi abiem zēniem (kopējais vecums viņiem tolaik bija septiņi ar pusi gadi), milzīgi puķaina kleita manai kundzei. Mums ar Eidi tika izsniegti daži trauki prieka dziras, lai, kā izteicās Lūce, «nepietrūkst spēka lielīties ar tām sēnēm».
