Katrs gadsimts cilvēcei «piemet» pa kādai līdz tam nezināmai kaitei, kas biedē ar nepieredzētiem izplatības mērogiem, ātrumu un apdraudējumu.
Katrs gadsimts cilvēcei «piemet» pa kādai līdz tam nezināmai kaitei, kas biedē ar nepieredzētiem izplatības mērogiem, ātrumu un apdraudējumu. 21. gadsimts ir tikko sācies, taču mums jau sagādāts kārtējais pārsteigums, kuru gan, atklāti runājot, paši vien esam izprovocējuši. Runa ir par tā dēvēto govju trakumsērgu, kas diemžēl nesaudzē ne vien liellopus, bet ir ļoti bīstama arī cilvēkiem, jo izraisa Kreicvalda –Jakoba slimību. Diemžēl arī Latvijā jau reģistrēts gadījums, kad tai par upuri krita kāda sieviete Bauskas rajonā.
Pirmoreiz govju trakumsērgas izpausmes minētas pirms 15 gadiem. Tomēr līdz pat šim laikam zinātniekiem par to ir vairāk nezināmā nekā izpētītā. Šīs kaites pētniecībai Eiropā ik gadu tiek atvēlēti vairāki desmiti miljonu eiro. Arī Latvijā jau dažus gadus tiek veikti pētījumi.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka viņi ir uz pareizā ceļa, par galveno slimības cēloni uzskatīdami kaulu un gaļas miltu lietošanu dzīvnieku uzturā. Cilvēks, cenzdamies iegūt lielāku lopu produktivitāti, zālēdājus faktiski padarījis par kanibāliem, izjaukdams dabisko barības ķēdi. Latvijas pētnieki konstatējuši, ka tas pat rada izmaiņas govju kuņģa uzbūvē.
Slimība galvenokārt skar dzīvnieku nervu un imūno sistēmu, tāpēc īpaši tiek pētītas izmaiņas govju smadzenēs. Habilitētais doktors Aleksandrs Jemeļjanovs stāsta, ka, pētot smadzenes, konstatētas būtiskas to izmaiņas: slimo dzīvnieku smadzenēs veidojas dobumi, vakuolas, kurās nav smadzeņu vielas, bet ir tikai šķidrums. Tie atgādina sūkli, tāpēc arī radies slimības apzīmējums – sūkļveida encefalopātija.
Vēl pirms gada zinātnieki bija atturīgi, runājot par govju trakuma saistību ar cilvēka saslimšanas iespējām, bet tagad arvien biežāk parādās publikācijas, ka tieši inficētu dzīvnieku gaļas produktu lietošana uzturā ir bijis iemesls cilvēku sasirgšanai ar Kreicfelda – Jakoba slimību. Tā ir neārstējama un parasti beidzas letāli. Diagnostiku apgrūtina tas, ka slimībai ir vairāku gadu inkubācijas periods. Parasti tikai pēc trīs līdz septiņiem gadiem parādās pirmās klīniskās izpausmes, pēc tam slimība strauji progresē.
Vai tādēļ būtu jāatsakās no liellopu gaļas lietošanas uzturā? Zinātnieki uzsver, ka ne visi gaļas produkti ir vienādi bīstami cilvēka veselībai. Viņi apgalvo, ka sērgas ierosinātāju praktiski nav dzīvnieku muskulatūrā, sirdī, urīnpūslī, tesmenī, pienā, asinīs, siekalās un tā tālāk. Toties augstā līmenī tie ir koncentrēti nervu sistēmā – galvas un muguras smadzenēs, acīs, muguras smadzeņu saknīšu pārejas vietās uz muskulatūru, hipofīzē un dažos citos audos.
Pašlaik Latvijā tiek veiktas tikai to dzīvnieku pārbaudes, kuriem ir augsts risks būt inficētiem, – ievestām govīm, liellopiem ar nervu sistēmas bojājumiem, kā arī piespiedu kārtā nokautiem mājlopiem. Sākot ar 2003. gadu, Latvijā paredzēts sākt jaunu programmu: izlases veida pārbaudes arī veselām kautām govīm. Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centra speciālisti paredzējuši, ka programmas ietvaros katra analīze ilgs divas diennaktis, paraugus savāks un laboratorijā Rīgā nogādās ar speciāli aprīkotiem autobusiņiem. Paredzēts, ka gada laikā pārbaudīs gandrīz 2000 govju. Lai šo programmu īstenotu, būs nepieciešams apmēram miljons latu valsts finansējuma.
Riska faktors – kontrabandas gaļa
Kā jau teikts, Kreicvalda – Jakoba slimības izraisītāja – govju trakumsērga – skar tikai liellopus. Tādēļ ļoti svarīgi ir to gaļas produkciju pakļaut stingrai kontrolei. Rietumeiropā milzīgā skaitā izkauts govju ganāmpulks. Lai gan Latvijā pagaidām nevienam govslopam nav konstatēta šī sērga, tomēr ir iemesls bažīties par sabiedrības veselību, jo pie mums milzīgos apmēros zeļ gaļas kontrabanda. Gaļa tiek ievesta arī no Polijas, kas nesen izrādījusies jau 22. valsts, kur konstatēta govju sūkļveida encefalopātija. Un tomēr daudzas tonnas gaļas jau realizētas patērētājiem. Lai maksimāli izsargātos no bīstamās infekcijas, nedrīkst riskēt un pirkt gaļu apšaubāmās vietās no nesertificētiem ražotājiem. Jāatceras, ka gaļas «ceļi» ir grūti izdibināmi, tā tiek pārpirkta no vienas valsts uz citu.
Jāņem arī vērā, ka slimības ierosinātāju nevar iznīcināt, gaļu pat ilgstoši (trīs stundas) vārot, jo arī pēc tam tā vēl saglabā spēju inficēt. Ievērojot ilgo slimības inkubācijas periodu (no vairākiem mēnešiem līdz vairākiem gadiem), katram patiešām ir ļoti nopietni jādomā, pirms iepirkties. Diemžēl joprojām pie mums saglabājas tendence, aizbildinoties ar Eiropas Savienības stingrajām prasībām, Latvijas ražotājiem uzlikt daudzus šķēršļus un ierobežojumus, bet tajā pašā laikā importa gaļai dot zaļo gaismu. Latvijā ir izdevies daudz ko paveikt, lai aizkavētu 21. gadsimta slimības ienākšanu mūsu teritorijā. Piemēram, valstī ir ap 200 nelielu gaļas pārstrādes uzņēmumu, kur pieņem un pārstrādā tikai vietējās izcelsmes gaļu. Šie uzņēmumi ir sertificēti, tajos saskaņā ar Latvijas Pārtikas centra prasībām tiek rūpīgi pārbaudītas gan izejvielas, gan kontrolēta gatavā produkcija. Tas ir vēl viens arguments, kādēļ pārtikā būtu jālieto pašu valstī ražotā produkcija. Sabiedrība vairāk un plašāk jāinformē par mūsu pārtikas atbilstību: tas ne tikai veicinās zemnieku ekonomisko labklājību, bet arī mūsu visu veselību.
