Mirst mana tauta. Latviešu tauta mirst. Ne vairs kara laukā, nāves nometnēs, Sibīrijas sniegos.
Sirds rekviēms
Mirst mana tauta. Latviešu tauta mirst. Ne vairs kara laukā, nāves nometnēs, Sibīrijas sniegos. Tēvzemē mirst. Druvu un balto ābeļu zemē – Latvijā – mirst.
Mirst no migranta lodes un dunča. Zem mirdzošo limuzīnu riteņiem mirst. No maizes trūkuma, no aukstuma mirst. No alkohola un narkotikām. No izvirtības. No okupantu sagandēto dvēseļu sāpēm, no bezdievības mirst.
Tūkstošiem bērnu vairs nepiedzimst. Viņu dzīvības ar augsto likumdevēju svētību mātes miesās nokauj ārsti.
Desmiti, varbūt arī simti paceļ roku pret sevi – izmisumā nonākušie, no pajumtes izdzītie «mazie ļaudis», «muļķi», «reņģu ēdāji».
Mirst latviešu tauta. Mana tauta mirst. Taču valdoņus tas neuztrauc. Savas varas augstumos viņi ir lepni, bezjūtīgi un vienkāršam cilvēkam nepieejami kā mūžam dzīvie Olimpa dievi.
«Kas par to, ka latviešu nebūs?» spriež dižie politiķi. «Kaut kas jau mūsu pārvaldītajā zemē dzīvos. Mēs tiem esam atraduši jaunu nosaukumu – Latvijas politiskā nācija.» Mana dvēsele nodreb, šos ciniskos vārdus dzirdot. Taču melns izmisums mani nepārņem.
Ir taču cerība – Dievs.
Es lūgšu Viņu. Par savu tautu, par latviešiem lūgšu. Par latviešu valsti lūgšu. Tikai Mūžības tēvs var latviešu ciltij likt skaitā un dvēseles lielumā augt. Vienīgi Viņš.
