Mēs, LLU Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes lektores, jaukā aprīļa piektdienā ne vien izgājām no savām mājām, bet arī izlidojām no valsts, lai dotos uz Turciju “Erasmus+” mobilitātē. Lai nokļūtu Nidges Universitātē, kas atrodas Turcijas vidienē, gan turpceļā, gan atpakaļceļā nepilnas divas dienas par mūsu tranzītpilsētu kļuva Stambula – unikāla pilsēta, kas vienlaicīgi atrodas Eiropā un Āzijā un ko savieno Bosfora šaurums. Vairākus gadsimtus ar citu nosaukumu tā bijusi Turcijas sirds un galva, līdz ar to daudzi vēl mūsdienās to kļūdaini uzskata par Turcijas galvaspilsētu.
Stambula un tulpes kā sinonīmi
Diez ko varētu darīt Stambulā divas Turcijas seriālus pārskatījušās latvietes? Protams, meklēt Suleimana, Hirremas, Džesura, Suhanas un visu citu seriālu varoņu pēdas! Vēsturiskās Osmaņu sultānu dinastijas liecības atrodamas uz katra Stambulas ielas stūra, un šķita, ka “Lieliskajā gadsimtā” jau pašas dzīvojām, bet, protams, mūsdienu seriālu aktierus mēs necerējām satikt pat savos vistrakākajos sapņos.
Taču, pirms vēl apguvām “Lieliskā gadsimta” vēsturiskās liecības un ieraudzījām slaveno Zilo mošeju, Topkapi pili, Bosfora šaurumu, sultāna Ahmeda un sultānes Kosemas kapenes un izbaudījām vēsturisko turku virtuvi, mūsu skatam pavērās Nīderlandes Keukenhofas dārza cienīgi skati.
Tulpes, tulpes un vēlreiz tulpes! Aprīļa vidū Stambula zied un smaržo tulpju jūrās! Stambulieši apgalvo, ka Stambula un tulpes ir tikpat kā sinonīmi. Reizi gadā turku slavenos tepiķus var ieraudzīt ne tikai izaustus tirgū, bet tos kā dzīvas gleznas veido tūkstošiem tulpju dažādās krāsās un rakstos. Mums šķita, ka par tulpēm no saviem ceļojumiem jau zinām visu, bet tomēr laikam nē – tulpju miljoni dzīvo Kazahstānas Šimkentā, Nīderlandes Keukenhofā, Rumānijas Timišuārā un arī Turcijas Stambulā. Laikam jau tulpju slimība ir tā, kas vieno visus – neatkarīgi no nacionalitātes, vecuma un reliģiskās piederības. Turklāt īpaši interesants aspekts – Nīderlandes Keukenhofā tulpju selfijus “ķer” dāmas un kungi vidējos un senioru gados, bet Stambulā vislabākās foto pozas uz tulpju fona vairumā izmēģina jauni turku puiši.
Taču par īstu Keukenhofas klonu turku gaumē var uzskatīt Turcijā senāko urbāno mežu – Emirgana parku, kurš atrodas uz ziemeļiem no pilsētas centra, Stambulas Eiropas daļā blakus Bosfora šaurumam, un kurā sastādītas aptuveni 11 miljoni dažādu krāsu tulpju. Tā baudīšanai nepieciešams precīzi 0 liru, jo ieejas maksas parkā nav. Jāsaka gan atklāti, ka tulpju dažādību šajā vietā pārspēja turku līgavas, kuras, tāpat kā tulpju jūras tulpju festivāla laikā, nebija iespējams izskaitīt un kuru kleitu krāsu gamma bija vienīgā, kas spēja sacensties ar zemē stādītajām skaistulēm.
Turcijas seriāliem pa pēdām
Turcijas seriālu ietekmi uz mūsu prātiem nav iespējams pārvērtēt. Tiklīdz tulpju smaržas bija izsmaržotas, sākām piecus gadsimtus senas Turcijas vēstures izpēti, kas nedaudz iepazīta seriālā “Lieliskais gadsimts”, un meklējām sultāna Suleimana mošeju un viņa sievas Hirremas kapenes. Tas gan nenācās grūti, jo sultānu dzimtas kapenes ir atrodamas pie visām slavenākajām centra mošejām. Tāpat mūs arī interesēja mūsdienu liecības no seriāla “Drosme un skaistums” – Nišantaši rajons un Bosfora ainaviskā piekraste, kur savas dienas aizvada makšķernieku kopiena. Mūsuprāt, mošejas un kapenes vēlas apskatīt gandrīz visi planētas iedzīvotāji, turpretī Bosfora krastā mierīgi pastaigāties un ieturēt pusdienas kādā no neskaitāmajām kafejnīcām aprīlī var diezgan vienkārši un netraucēti. Kas ir svarīgi, lai neapmaldītos šajā 12 miljonu cilvēku pilsētā? Atcerēties, kur atrodas jūsu viesnīca attiecībā pret Bosfora šaurumu, un visu laiku to paturēt savā redzeslokā vai vismaz redzes “sajūtās un atmiņās”. Protams, sabiedriskā transporta karte kabatā arī par sliktu nenāk.
Seriālu cienītājiem kā obligātā apskates programma ir arī Topkapi pils, kas kalpojusi kā sultānu dzīvesvieta un no kuras arī paveras ainaviski skaists skats uz Bosfora šaurumu. Diemžēl jābūt gataviem, ka tāda pati vēlme vienmēr būs arī tūkstošiem citu cilvēku, līdz ar to no gājēju sastrēgumiem un rindām pie biļešu kasēm nebūs iespējams izvairīties. Tas mums nebija šķērslis, un izstaigājām katru slavenās pils stūri, kā arī iepazinām sultānu ieroču kolekcijas, harēma labirintus un sultāna mātes apartamentus. Izgājām cauri arī tā saucamajam Zelta ceļam jeb koridoram, pa kuru verdzenes tika pavadītas pie sultāna ar mērķi radīt pēcnācējus un līdz ar to arī iegūt augstāku statusu pilī. Tā teikt – sociālās mobilitātes lifts Osmaņu impērijas gaumē.
Turpat blakus pilij atrodas bijusī Sofijas katedrāle, kas savulaik Osmaņu impērijas laikā no kristiešu baznīcas pārbūvēta par mošeju un šobrīd tiek izmantota kā muzejs. Kā ziņo interneta dzīles, mūsdienās tā kļuvusi par īstu neklātienes karalauku starp Turcijas valdību, Grieķijas kristīgo baznīcu un Krievijas pareizticīgo baznīcu, kuras īsti nevar vienoties par šīs vietas nākotni. Ja vien ir spēks vienā dienā izstāvēt divas garas rindas pie kasēm, tad abas vēsturiskās ēkas arī var apskatīt vienā dienā. Mums gan tas neizdevās, un trīs valstu strīdus ābolu – Sofijas katedrāli – atlikām kādai citai reizei.
Viesmīlība turku gaumē
Toties mēs pašas Stambulā uz ielas ieguvām divus jaunus vārdus – “HelloHowAreYou” un “Zdrastvuitje” –, jo viesmīlīgie turku vīrieši šo mantru atkārtoja neskaitāmas reizes, mūs ieraugot. Taču šiem vārdiem nav ilgtspējas – jo tiekam tālāk no tūristu iecienītajām vietām, jo retāk tos dzirdam. Acīmredzot tos viņi neteica mums, bet mūsu naudasmakiem.
Taču aizraujošākais tūrisma piedzīvojums saistīts ar “Grand Bazare” jeb Stambulas Lielo tirgu. Tur var nopirkt visādus brīnumus, un lielākie no tiem – pasaulslavenu zīmolu pakaļdarinājumi. “Calvin Klein”, “Versace”, “Ralf Laurane” un neskaitāmi citi pat iedomāties nespēj, cik tie “lēti” Stambulas sirdī. Turklāt ikviens tirgotavas pārstāvis vai no ādas lien ārā, lai ieaicinātu savā namiņā pircējus, vienlaicīgi runājot turku, angļu, krievu un vācu valodā. Tā kā Stambulā parādoties arvien vairāk arābu valstu bagāto ļaužu, arī šīs valodas pārdevēji esot spiesti mācīties. Kad Stambulā ieradāmies pirmo reizi un uz ielas dzirdējām neskaitāmus piedāvājumus kaut ko nopirkt, teicu Lāsmai, ka apstāšos tikai tad, ja kāds ar mani sāks runāt latviski. Ziniet ko? “Grand Bazare” ādas jakas tirgo turku vīrs, kurš zina, kas ir Latvija, saka “Paldies!”, zina Kristapu Porziņģi, Māri Verpakovski, Dāvi Bertānu un “Skonto Rīga”. Vēl piedevām savus klientus viņš cienā ar ābolu tēju. Viņš mūs nopirka ar savu mārketinga pieeju, kā rezultātā es cienājos ar tēju, Lāsma pēc kaulēšanās nopirka ādas jaku, un visi kopā parunājām par Latviju.
Lai šis stāsts neizklausītos pēc pasakas, teikšu tā – visi pārdevēji nav tādi viesmīlības iemiesojumi. Citi tevī redz tikai lielu naudas maku un preci, kas reāli maksā 20 eiro, vēlas pārdot par 60 eiro, turklāt žmiedz tevi līdz pēdējai sekundei, kamēr panāk savu. Citi piedāvā savu vizītkarti un modeles darbu, vēl citi piedāvā jebkāda veida pakalpojumus, kas pārsniedz jebkuras tikumības robežas. Principā tie ir visi tie gadījumi, par kuriem mūs jau brīdināja viesnīcas administrators un novadīja veselu apmācību, kā rīkoties, tāpēc bijām tam gatavas. Un jā – turku viesmīlības paraugs ir mūsu viesnīcas “Adakarakoy” administrators, kuram bija noderīgi padomi katrai dzīves situācijai un kurš vajadzības gadījumā pat Stambulas karti uzzīmēja ar visiem apskates objektiem. Ja ir šādi viesnīcu darbinieki, tad tūrisma informācijas bukleti ir lieka makulatūra.
Mums Stambula vēl joprojām ir līdz galam neizzināta, un vietas, kuras palika neapskatītas, jau esam sarakstījušas kā plānu nākamajiem braucieniem, jo tā ir pilsēta, kurā gribas atgriezties kaut vai tikai tāpēc, lai pasēdētu Bosfora krastā un no glāzēm iedzertu turku garšīgo tēju.
