Situācija tiek vērtēta kā traģiska. Ja arī varbūt vēl pāragri runāt par krīzi Latvijas lauksaimniecībā kopumā, tad dažās tās nozarēs vērojamas krīzes pazīmes.
Situācija tiek vērtēta kā traģiska. Ja arī varbūt vēl pāragri runāt par krīzi Latvijas lauksaimniecībā kopumā, tad dažās tās nozarēs vērojamas krīzes pazīmes. Lai gan veikalos gaļas cenas nav pazeminājušās, zemnieki ir priecīgi, ja cūkgaļu spēj pārdot par 54, bet vēršgaļu – par 30 santīmiem kilogramā. Bez pat niecīgākās peļņas. Tātad bez izredzēm attīstīties, toties ar reālām izredzēm bankrotēt.
Līdzīgā, ja ne sūrākā situācijā nonākuši Latvijas zivju pārstrādātāji. Vairākiem tūkstošiem piejūras ciemu iedzīvotāju laupīta iespēja pelnīt dienišķo iztiku. Premjera biedrs Šlesera kungs viņiem spēj ieteikt vienīgi «rakstīt papīrus» un «cīnīties», nejaudādams piedāvāt reālu valdības atbalstu. Rojas zivju pārstrādes uzņēmuma (bijušajiem?) strādniekiem tiek piedāvāta varbūtība pērn nesaņemto algu atgūt pa daļām – pusi «kaut kad» šogad, otru pusi ne ātrāk par nākamo gadu.
Tāda ir valdības attieksme – tās valdības, kas pati sev algu palielinājusi trīskārt. Tas, ka atsevišķas nozares vai pat valstis mēdz piemeklēt finanšu nedienas, var gadīties, tomēr nedrīkst «gadīties» tāda valdības attieksme, kādu vērojam beidzamajā laikā. Tieši attieksme rada aizvainojumu un dusmas. Ilgi ciestas un turētas sevī, nu šīs emocijas beidzot ir gatavas līt pāri cukurbiešu audzētāju un piena lopkopībā nodarbināto zemnieku pacietības trauka malām.
Zemnieki veltīgi tiek uzskatīti par gausiem un neizlēmīgiem. Ja viņi reiz pastiepušies pēc dakšām, tad tās arī tver rokās. Latvijā tieši viņi līdz šim ir bijuši gan efektīgākie, gan arī rezultatīvākie streikotāji. Un nu valdība no jauna metusi kauliņus, lai brāztu zemnieku nemieru viesulis.
Vai piedzīvojam murgu, vodeviļu vai burlesku? Valdības rīcības sižets ir tuvs katram no šiem žanriem. Atgaiņājies no elementārām saistībām pret lauksaimniekiem, Ministru kabinets tās bezatbildīgi novēlis uz Zemkopības ministrijas (ZM) pleciem – lai tā rauj, kur grib tos divus miljonus latu, ko cukurbiešu audzētāji pieprasa cukura pārstrādes uzņēmumiem kā kompensāciju, lai viņi iepirktu nevis «oficiāli kreiso», bezdievīgi lēto importa cukura sīrupu, bet vietējo ražojumu, kas ļautu biešu audzētājiem saņemt samaksu par piegādātajām saknēm. Taču ZM spēj sakasīt tikai labi ja pusmiljonu. Vai bezizeja? Ja tā šķiet, tad jādodas uz operu un jāgaida izrādes sākums. Kad sāks nodzist lustras, partera sānos iedegsies uzraksts «Izeja», jāceļas kājās un jādodas laukā. Taču visi zemnieki vienā operas namā neietilpst, tādēļ cita laba izeja būtu Latvijas ekonomikai kaitniecisko cukura sīrupu (tas veido 20 procentus iekšzemes patēriņa) aplikt ar pamatīgu ievedmuitu. Nebūtu jāgrābstās pa tukšām ķešām divu miljonu meklējumos, būtu kaza dzīva un vilks paēdis. Taču tas būtu iespējams vienīgi tad, ja mūsu valdība būtu izlēmīgāka (ja tantei būtu riteņi…) un apņemtos pārskatīt agrāk vai nu pavisam bez prāta, vai arī izcili viltīgi noslēgtos brīvās tirdzniecības līgumus, ar kuriem nemitīgi mēģina aizbildināt savu impotenci.
Līdz ar to cukura nozare valstī ir uz iznīcības sliekšņa. Tāpat kā zivjapstrāde. Tāpat kā gaļas lopkopība. Sekas var būt neprognozējamas un tālejošas: pēc dažām nedēļām jāsēj, un, ja zemē netiks kaisīta biešu sēkla, zemnieki sēs ziemājus, radīsies graudu pārprodukcija, tiks deformēts, izvarots arī labības tirgus.
Un tad mēs dzīvosim jūras krastā bez pašmāju zivīm, uz leknas zemes bez cukurbietēm, toties ar mūžīgām atmiņām par Latviju piemeklējušajiem «jaunajiem laikiem».
Cukurbiešu audzētāju un gaļas ražotāju nostāja tādēļ ir stingra: uz barikādēm! Ja vajadzēs – klapēs ar’ ciet valsts robežas. Ja vajadzēs – pārtiks no sausas maizes un tējas, taču nepārtrauks protesta akcijas, kamēr valdība vai nu piekāpsies un izpildīs viņu prasības, vai arī – atkāpsies.
Ir apdraudētas vairākas lauksaimniecības nozares, Latvijas ekonomika kopumā.
