Šoreiz būtu vietā atcerēties gan «Ziņās» rakstīto par pašreizējās Saeimas un valdības «sauso atlikumu», kā arī pirmdien premjerministra Eināra Repšes sacīto par sava biedra Aināra Šlesera «sauso atlikumu».
Šoreiz būtu vietā atcerēties gan “Ziņās” rakstīto par pašreizējās Saeimas un valdības “sauso atlikumu”, kā arī pirmdien premjerministra Eināra Repšes sacīto par sava biedra Aināra Šlesera “sauso atlikumu”, kas būtu jāsaprot kā šā kunga devums kopējā valdības darbā. Nebija noslēpums, ka minētais amats Šlesera kungam tika izveidots speciāli, tāpat kā tāds savulaik bija radīts kādam citam “politiķim” – Ziedonim Čeveram. Lai atceramies kaut vai pašreizējās koalīcijas valdības ilgo “taisīšanas” procesu, ieskaitot E.Repšes mīklainās tikšanās reizes ar Ventspils pašvaldības vadītāju Aivaru Lembergu.
Labi, liksim vēsturi mierā, kas pagājis, pagājis. Visu pašreizējās valdības pastāvēšanas laiku pastāvīgie “gaisa jaucēji” šodien gan vēl paredzējuši lemt par palikšanu valdības koalīcijā, tomēr īstas pārliecības par šādu soli nav. Ja notiek neticamais un “mācītāji” tomēr izlemj atlaistā Šlesera vietā deleģēt citu pārstāvi, nav nekādu cerību, ka jaunā premjera biedra darbošanās atšķirsies kaut par kapeiku. Protams, nianses būs, tikai kopējais partijas uzstādījums uz savu sponsoru interešu aizstāvību paliks nemainīgs. Liekas, šoreiz Latvijas Pirmajai partijai būtu jātur augstu savs lozungs “Vīrs un vārds” un lepni paceltu galvu jānosēžas opozīcijas rindās. Citādi pēc 20. septembra nakts partijas priekšsēdētāja Ērika Jēkabsona pigoriem pašreizējie notikumi drīzāk būtu farss.
Pat to, ka konflikts koalīcijas iekšienē briedis ilgi, netieši ļauj secināt fakts, ka E.Repšes lēmums par A.Šlesera atbrīvošanu nāca burtiski dažas dienas pēc Saeimas parlamentārās komisijas izveidošanas. Minētajai komisijai paredzēts pētīt premjera darījumus ar zemes gabaliem. Patiesībā jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pirmdienas notikumu iznākums ir sen brieduša konflikta sekas. Galu galā arī tas nav pats galvenais, ko varētu izraisīt notikušais. Šķiet, ka pēdējais pusgads gan Saeimā, gan valdībā pagājis centienos noturēt kopā irstošo koalīcijas savienību. Tā vietā, lai nodarbotos ar likumdošanas izstrādi un valsti attīstošas ekonomikas radīšanu, tie, ko dēvējam par koalīciju, to vien darījuši kā viens otram likuši priekšā kāju.
Protams, cīņa ar korupciju ir svarīga. Tomēr, ja tas pārvēršas par pašmērķi, neizpratnē jāparausta pleci. Vai tad pašlaik mums trūkst citu problēmu? Vai tiešām kāds uzskata, ka viss skaidrs par teritoriālo reformu, par to, kādas ir Latvijas prioritātes, kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti. Tā vietā pašmāju politiķīši to vien darījuši kā viens otram taisījuši lielākas un mazākas riebeklības. Vai tiešām, cienītie kungi, jums pašiem no tā visa nemetas šķērmi ap dūšu? Piemēru? Lūdzu. Ko pa visu šo laiku paveikusi Tautsaimniecības attīstības padome Šlesera kunga vadībā? Ko dižu padarījusi bērnu labklājībai paredzētā ministrija Baštika kunga vadībā? Vai dažas papīra koncepcijas un programmas ir viņu dotais “sausais atlikums”? Vai kāds beidzot, ieskaitot premjera partijas pašvaldību lietu ministru, pateiks, kas būs novadi (vai kā vēl viņus tur nosauks)? Ko īsti darīs, ko “ēdīs”?
To, kas pašreiz notiek likumdošanā par pašvaldībām, citādi kā par politiķu stīvēšanos ap putras grāpi grūti nosaukt. Tā vietā, lai izšķirtos par konceptuāliem jautājumiem, tiek izvirzīti atsevišķi mērķi savstarpēji nesaistītiem notikumiem, bez sajēgas, ko ar tiem iesāksim. Premjers ir izveidojis sev tāda kā vientuļā bruņinieka Dona Kihota tēlu, kas to vien dara kā cīnās ar ļauno drakonu. Taču, ja palūkojas uz valdības kopējo devumu, izrādās, ka cīņa būs bijusi vien ar vējdzirnavu spārniem. Ar ko beigsies pašreizējā valdības krīze, šobrīd šķiet, nepateiks neviens. Nav izslēgts arī variants, ka ieraudzīsim pavisam kaut ko negaidītu.
