Šo mācību gadu sākot, par Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu tika iecelts Preklīniskā institūta docents zoologs Gunārs Pētersons.
Šo mācību gadu sākot, par Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu tika iecelts Preklīniskā institūta docents zoologs Gunārs Pētersons. Kolektīvā jau divdesmit gadu pazīstams zinātnieks. Jāpiebilst arī, ka šis mācību gads veterinārmediķiem sākās ar negaidītu problēmu – šķiet, pirmo reizi fakultātes vēsturē pietrūka studētgribētāju uz budžeta vietām. Jaunais dekāns to uztver kā izaicinājumu, kā dzinuli enerģiski ķerties pie risinājumu meklējumiem.
Cik “fledermaušu” guļ alā?
Kāds bija Gunāra Pētersona ceļš līdz Latvijā vienīgās veterinārārstu kalves vadības grožiem? Septiņdesmito gadu beigās, mācoties Rīgas 5. vidusskolas (ar pastiprinātu vācu valodas apguvi) izlaiduma klasē, Gunāram bijušas trīs nākamās profesijas vīzijas – lauksaimnieks, ģeogrāfs un biologs. Visas specialitātes “velk” tuvāk pie dabas. Veterinārmediķis pēc izglītības bija pāragri aizsaulē aizgājušais Gunāra tēvs Juris Pētersons, šī izglītība ir arī Gunāra mātei Intai Pētersonei, agrākajai Organiskās sintēzes institūta zinātniecei. Taču vecāku piemērs tobrīd jaunekli īpaši neiespaidoja. Divus mēnešus pirms vidusskolas diploma saņemšanas Gunārs izšķīrās par labu biologiem. “Es gāju uz tiem, ko tagad sauc par “zaļajiem” biologiem, kas nodarbojas ar pētīšanu dabā,” par sevi stāsta Gunārs Pētersons.
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, pieņemot pasniedzējas Ināras Bušas ieteikumu nodarboties ar Latvijas sikspārņiem, jaunais zinātnieks ieguva darba lauku, kurā nu kļuvis par starptautiski atzītu autoritāti. “Sikspārņi ir pateicīgs izpētes objekts. Tajā ir daudz romantikas, ceļošanas, kas man ļoti patīk. Vairums sikspārņu alu (tajās šie dzīvnieki parasti ziemo – red.) atrodas ainaviski ļoti skaistās vietās, piemēram, Gaujas baseinā, kas bagāts ar smilšakmens klinšu atsegumiem. Lielā mērā tā ir sagadīšanās, ka Latvija Eiropas sikspārņu pētnieku vidū kļuvusi pazīstama. Proti, astoņdesmito gadu vidū Liepājas rajonā Papes ornitoloģiskajā stacijā, kur rudeņos ar milzīgiem tīkliem ķer un pēc tam apgredzeno migrējošos putnus, zinātnieki pēkšņi pamanīja kādu sikspārņu sugu, kas naktīs pie labvēlīga vēja virziena un stipruma lido ziemot uz dienvidrietumiem – Itāliju, Franciju, Šveici, Nīderlandi. Šie gājsikspārņi (sikspārņi nav putni, bet gan zīdītāji – red.) savās ziemas patvēruma vietās atšķirībā no putniem nebarojas, bet gan guļ. Būdams zinātnieks, nodarbojos ar sikspārņu monitoringu jeb uzraudzību. Katru ziemu apmeklējam simts alu. Pagaidām var secināt – kopš deviņdesmito gadu sākuma sikspārņu dzīve Latvijā nav īpaši mainījusies,” saka Gunārs Pētersons.
Uz Jelgavas pusi
Pētersonu dzimtas mājas ir Glūdas pagastā. Ar tām saistās lauku dzīves jaukumi (31. augusts, kad beidzas skolēnu brīvdienas un jāatgriežas galvaspilsētā, Gunāram bijusi kā sēru diena). Tādēļ 1983. gadā, kad augstskolu beigušo jauno Dabas muzeja ekskursiju vadītāju profesors Pēteris Keidāns uzaicināja strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātē, nevar teikt, ka Jelgava viņam bija sveša. Jāpiebilst, ka nupat piepildījies Gunāra Pētersona bērnības sapnis. Viņš dzīvo savas dzimtas lauku mājās, kas, ņemot kredītu, atjaunotas atbilstoši mūsdienu sadzīves prasībām. “Esmu laimīgs, ka mana dzīve tā pavērsusies. Strādāt pilsētā un dzīvot laukos ir tas, pēc kā tiecas gan vācieši, gan skandināvi. Tas liecina par augstu dzīves standartu. Ir arī cilvēki, kas labprāt dzīvo pilsētas centrā, taču man vairākus gadus uzturēšanās Lielās ielas kopmītnēs virs kādreizējā restorāna “Lido” bija par grūtu. Vakarā atver logu, bet no “Mobiles” nāk “bum, bum, bum”. Laukos ir pavisam citādi,” zinātnieks pamato savu sadzīves modeli.
Strādājot par zooloģijas pasniedzēju, Gunārs Pētersons, biologs būdams, bija mazliet atstatus no kolēģiem, “tīriem” veterinārmediķiem. Viņam nekad neesot bijusi doma nonākt fakultātes dekāna krēslā (arī tagad viņš uzsver, ka ir dekāna vietas izpildītājs, kas apņēmies šā amata pienākumus veikt vienu gadu). Taču līdz ar Latvijas tuvošanos ES situācija mainījās.
Eiropas projektu lietpratējs
Deviņdesmito gadu vidū Latvijā parādījās ES PHARE TEMPUS projekti. “Pat neatceros, kā par tiem uzzināju, taču jebkuram augstskolas pasniedzējam bija iespēja sameklēt ārzemēs kādu kolēģi, kas būtu ar mieru sadarboties. Neslēpšu, ka šajos projektos iesaistījos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, protams, gribējās iepazīt, kā manā jomā strādā Rietumos, iegādāties literatūru, otrkārt, varēja arī nopelnīt. Pasniedzēju algas tolaik bija nožēlojamas. Tā es no vienas PHARE TEMPUS stipendijas ietaupījumiem nomaksāju dzīvokļa īri un komunālos pakalpojumus gada garumā,” paskaidro Gunārs Pētersons.
Līdztekus individuālajiem TEMPUS projektiem bija arī otrs tips, kas vērsts uz kādas plašākas struktūrvienības, piemēram, fakultātes, attīstību. Tā, ņemot paraugu no Latvijas Universitātes biologiem (par to paldies jāsaka profesoram Indriķim Muižniekam), Jelgavas veterinārmediķiem radās projekts “Augstākās veterinārās izglītības uzlabošana Latvijā”. To koordinēja Gunārs Pētersons. Viņam arī tika uzticēts strādāt ar ES veterināro augstskolu novērtēšanas komisiju, kas 2003. gadā atzina Jelgavas kolēģu fakultāti par pilntiesīgu savas saimes locekli.
Kāpēc mazāk jauniešu nāk studēt?
To, ka, šo mācību gadu sākot, fakultātē pietrūka studētgribētāju, jaunais dekāns uzskata par bīstamu, taču pārejošu lietu. Rietumeiropā veterinārmediķu prestižs ir augsts. Tur uz studijām ir lieli konkursi. Tagadējiem absolventiem darba iespējas ir, sevišķi tās paplašinājušās mazo mīļdzīvnieku ārstēšanā un pārtikas drošībā. Samaksa par veterinārmediķu pakalpojumiem, īpaši laukos, protams, no Rietumiem atpaliek. Atliek cerēt, ka mūsu izglītotās meitenes, Jelgavā ES atzītu augstskolu beigušas un precību gados aizbraukušas strādāt uz labklājīgu valsti, tautai nepazudīs. No otras puses, Gunāram Pētersonam ir sapnis izveidot LLU Veterinārmedicīnas fakultātē maksas angļu plūsmu. Ja uz Jelgavu brauktu studēt ārzemju studenti, tas viņiem būtu lētāk nekā Rietumeiropā, bet mums būtu gan ienākumi, gan pamats plašākai izaugsmei.
***
Viedoklis par jauno dekānu
Profesors Pēteris Keidāns (fakultātes dekāns no 1991. līdz 2000. gadam): “Es biju tas, kurš Gunāru Pētersonu savervēja strādāt fakultātē. Astoņdesmitajos gados radās situācija, ka mūsu ilggadējās kolēģes Česlava Tima un Vija Mihelsone, kas lasīja studentiem zooloģiju, bija aizgājušas pensijā un mums vajadzēja jaunu pasniedzēju. Bija zināms, ka Rīgā Dabas muzejā strādā nupat kā Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti beidzis zoologs veterinārmediķu dēls Gunārs Pētersons. Tad nu es braucu uz Rīgu un pierunāju viņu nākt uz fakultāti. Sākumā Gunārs strādāja Patoloģijas un parazitoloģijas katedrā. Manuprāt, viņš ir tipisks zinātnieks. Gunāram ļoti patīk sikspārņi. Šajā jomā viņam ir starptautiski atzīti pētījumi, iznāk braukt pa pasauli. Pēc dabas Gunārs ir diezgan kluss. Fakultātes dzīvi viņš vairāk iepazina, kad deviņdesmito gadu otrajā pusē uzņēmās būt ES PHARE TEMPUS projekta “Augstākās veterinārās izglītības uzlabošana Latvijā” koordinators. Domāju, ka gan savas informētības, gan pieredzes ziņā Gunārs Pētersons var būt mūsu dekāns.
***
Gunārs Pētersons
Dzimis 1959. gadā Rīgā
Izglītība
Rīgas 5. vidusskola (1977),
Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāte (1982)
Lauksaimniecības zinātņu maģistrs (1992)
Stažējies Vācijā un Zviedrijā
Darba vietas
Latvijas Dabas muzeja ekskursiju vadītājs (1981 – 1983)
LLU Veterinārmedicīnas fakultātē ( no 1983 līdz šim brīdim) lasa lekcijas un vada nodarbības zooloģijā
PHARE TEMPUS projekta “Augstākās veterinārās izglītības uzlabošana Latvijā” koordinators (1998 – 2001)
Vieslektors Vācijā Halles universitātē (1996), Bādenvirtembergas Dabas un vides aizsardzības akadēmijā (1997)
Pēta Latvijas sikspārņu ekoloģiju
Precējies, četri bērni
