Izkāvies ar pudeles brāļiem,
31. jūlija vakarā gar Jelgavas–Krustpils dzelzceļa līniju pie Daudzevas stacijas klunkurēja kāds četrdesmitgadīgs vīrs. Reibumā viņš pakrita un cieši aizmiga tieši starp dzelzceļa sliedēm. Drīz vien vilciens, guļošo nepamanot, pārbrauca pāri. Dažas minūtes pirms pusnakts «guļvietai» tuvojās nākamais vilciens. Tā mašīnists, ieraudzījis guļošo, veica avārijas bremzēšanu, tomēr lokomotīve un divas naftas cisternas tam pārripoja. Tālākais Aizkraukles laikraksta «Staburags» kolēģu stāstā šķiet kā anekdote. Proti, kad, izsaucot glābējus, guļošais pamodināts un izdabūts no vagona apakšas, atklājies, ka viņam vienīgie miesas bojājumi ir skrambas, kas gūtas kautiņā.
Dzelzceļa veterāns jelgavnieks Jānis Veilands atzīst, ka tas ir tehniski iespējams sīka auguma cilvēkam ar cieši piegulošām drēbēm. Viņa pieredzē gan tādu gadījumu nav. Taču, priecājoties par «laimes krekliņā» dzimušo daudzevnieku, nevar izmest no prāta, ka šajās pat brīvdienās Rīgas apkārtnē noslīka kāds, visticamāk, mazāk iereibis jauneklis, kurš bija solījies pārpeldēt pāri ezeram.
Alkohols karstajā laikā ir papildu risks vienai daļai jaunu un ne tik jaunu cilvēku, kam šonedēļ nav prātā labības pļauja, ne arī kādas citas konstruktīvas lietas. Bet viņi, protams, vēl varētu dzīvot un tikt ar sevi kādā jēgā. Jautājums ir par to, cik mēs, tie, kam dzīve rit kaut cik normāli, varētu pievērsties saviem tuviniekiem, kas aizgājuši neceļos. Vismaz manos rados viens tāds ir. Un nedomāju gan, ka esmu šajā ziņā īpašs izņēmums. Speciālisti brīdina, ka nevienam nav jākļūst līdzatkarīgam «trīceklim». Taču ko gudru un atjautīgu izdomāt, ai, kā vajadzētu! ◆
