Bērna gatavība skolai nodarbina visu pirmklasnieku vecāku prātus.
Bērna gatavība skolai nodarbina visu pirmklasnieku vecāku prātus. Ko skolotājs un skola sagaida no mazā, kas no viņa tiks prasīts un kā viņš iejutīsies kolektīvā – uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem tiek meklētas atbildes. Par skolas gaitu sākumu šoreiz stāsta psiholoģe Evita Sondora.
Bērna gatavošanās mācībām pirmajā klasē ir nopietns pārbaudījums ne tikai mazajiem, bet arī viņu vecākiem. Vecāku ceļā stājas jaunas rūpes, pienākumi un raizes. Viņiem svarīgi izprast, ko skola prasīs no bērna, jo viņu lolojumam jājūtas labi jaunajā, nezināmajā vidē, jāprot tajā iedzīvoties.
Galvenais – psiholoģiskā sagatavotība
Pirmsskolas vecums ir svarīgākais posms personības attīstībā – bērns veido attiecības ar cilvēkiem, attieksmi pret priekšmetiem un dabu, izzina sevi.
Par to, lai bērns būtu sagatavots skolai, vispirms atbild ģimene. Bet skolā galveno lomu pārņem pedagogs. Nereti izskan doma, ka pirmajos skolas gados nav tik svarīgi, lai skolotājs būtu labs profesionālis, bet gan daudz vērtīgāk ir tas, ka pedagogs ir vienkārši apveltīts ar sirdsgudrību un no sirds mīl bērnus.
Ir jārēķinās, ka skolai ir savas prasības pirmklasniekam. Skolotāji nereti par galveno uzskata prasmi rakstīt, rēķināt, lasīt, taču šīs prasmes nebūt neliecina par gatavību sākt skolas gaitas. Psihologi par veiksmīga mācību darba nosacījumu min bērna psihisko un sociālo gatavību.
To galvenokārt nosaka bērna vadošā darbība, kurai ir galvenā loma bērna attīstībā katrā vecuma posmā. Ja tā ir tikai rotaļa, lomu spēles, tad mazais nav gatavs skolai. Sešu septiņu gadu vecumā bērnam jājūt vēlme izzināt kaut ko jaunu, jābūt interesei par mācībām. Ja tā nav izteikta, varbūt der padomāt par skolas gaitu atlikšanu uz nākamo gadu, kad mazais tam būs emocionāli nobriedis.
Jāļauj darboties pašam
Sākot mācības, bērnā ir jābūt attīstītām tādām iemaņām kā prasmei darboties kolektīvā, spējai kontaktēties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, iesaistīties rotaļās un darbā. Svarīgas ir arī pašapkalpošanās iemaņas un higiēnas ievērošana – jāprot rūpēties pašam par savām mantām, kārtot tās. Lai veiksmīgi uzsāktu mācības skolā, liela nozīme ir tam, cik drošs, patstāvīgs, darboties gribošs un zinātkārs ir bērns. Šai drošības izjūtai jānāk no mazā skolēna ģimenes. Diemžēl reizēm vecāki grēko un cenšas visu izdarīt sava mīluļa vietā – sakārtot somu, izpildīt grūtākus uzdevumus, aizšņorēt zābaciņus. Un tomēr nevajadzētu pakļauties bērna niķiem un pieprasījumiem palīdzēt vairāk, nekā tas ir nepieciešams. Pieaugušais var parādīt mazajam kādu iemaņu, bet pēc tam palūgt to atkārtot. Ar bērnu jāpārrunā, ko un cik daudz viņš var pats.
Gatavojoties skolai, ne mazāk svarīga ir bērna fiziskā veselība. Vecākiem tā jānovērtē kopā ar ģimenes ārstu, jo tieši vecāki vislabāk pārzina un seko līdzi sava bērna izaugsmei, zina viņa īpatnības un spēju robežas.
Noteikti būtu jāpievērš uzmanība skolēna dienas režīmam. Svarīgākie tā priekšnoteikumi ir racionāls uzturs, miegs, svaigs gaiss un fiziska slodze.
Runājot par intelektuālo gatavību, skola no septiņus gadus veca bērna vēlas sagaidīt, lai mazais orientētos apkārtnē, proti, zinātu pastāstīt par sevi, ģimeni, parādībām, kas ir ap viņu, lai pietiekami attīstīta būtu ābečnieka valoda un kustības, lai viņš jau prastu analizēt, abstrahēt un vispārināt. Svarīga ir bērna spēja koncentrēt uzmanību. Reizēm, sākot mācīties, mazais skolēns lieliski lasa, bet atstāstīt izlasīto neprot, tāpēc vecākiem ir daudz jārunā ar bērnu. Kaut vai ejot pastaigā, jāpalūdz, lai viņš apraksta redzēto, savas sajūtas.
Bērnam jāgrib mācīties
To, ka bērns ir gatavs skolai, norāda viņa pozitīvā attieksme pret mācībām. Ja šī interese pret mācīšanās procesu laika gaitā nezūd, bet palielinās, tad bērns ir psiholoģiski sagatavots skolai. Savukārt, ja bērns mācoties negūst pozitīvas emocijas, viņam zūd vēlēšanās mācīties. Bērnam jāpieņem, ka mācības ir kolektīva darbība, kurā svarīga ir spēja sadarboties ar pārējiem. Grūtības var rasties arī bērniem, kuriem ir paaugstināts pašnovērtējums. Tādā gadījumā pie pirmajiem skolotāja aizrādījumiem un labojumiem viņam var šķist, ka skola un skolotāja ir slikta. Vecākiem ir jāpaskaidro skolotāja loma mācību procesā, lai mazais ābečnieks viņu neuztvertu vienkārši kā tanti.
Bērnam var palīdzēt iejusties skolas dzīvē, pārrunājot dienas gaitu, notikumus tajā. Runājot liela uzmanība jāpievērš bērna emocionālajam stāvoklim – kā viņš reaģē uz stāstīto, vai ir bēdīgs, satraukts, priecīgs vai uzbudināts tā, ka viņam grūti nomierināties un aizmigt. Pareizi būtu tētim vai mammai iztaujāt atvasi par to, kas ir bijis grūti, kas veicies itin raiti, lai vēlāk palīdzētu tikt galā ar grūtībām vai paslavētu par veiksmi.
Jāvairās uz savām atvasēm pārnest savu skolas pieredzi, kas nereti ir negatīva. Šī pieredze jāgūst katram pašam. Savā laikā, savā skolā un ar savu pedagogu.
