Koks bez zariem neaug – tā kāds Kalnciema puses mežsaimnieks atbildējis jelgavniecei Ludmilai Ņečajai (attēlā) uz viņas nepatiku par sagādāto malku. Viņa to sauc par cinismu, jo sludinājumā tika solīta sausa un skaldīta malka, bet, tikai nesot to šķūnītī, atklājies – kaudzē ir daudz sprunguļu, sapuvušu koksnes gabaliņu, šķilu.
Ludmila stāsta, ka brīdī, kad nolīgtais mežinieks pagalmā gāzis laukā prasītos piecus sterus malkas, viņa iegājusi istabā pēc vajadzīgajiem 90 latiem, tāpēc nav uzreiz pamanījusi, ka skaldītās malkas vietā piektā daļa ir satrunējuši sprungulīši. Kad lielākā tiesa jau sanesta šķūnī, viņa sajutusies apmuļķota, jo laukā palikusi prāva čupa ar kritalām un skaidām. «Viņa zarus par malku neuzskata?» arī telefonsarunā ar «Ziņām» saka malkas piegādātājs, kurš vārdu atklāt nevēlējās, bet sacīja, ka viņam pieder mežs Kalnciemā un ka malku no tā izved jau 17 gadu. Līdz šim neviens neesot sūdzējies, jo par atbilstošu cenu viņš piegādājot arī «atlikumus no sava meža». Vīrs uzstāj, ka pārdevis visparastāko malku, bet sausā un skaldītā maksātu 25 latus sterā. Pieprasījums ir liels, arī cena – augsta, tāpēc mežu izstrādātāji var piegādāt tādu malku, secina LLU Meža izmantošanas katedras vadītājs pētnieks Aleksandrs Saveļjevs. Viņš teic, ka visparastākajā malkā varētu būt līdz desmitajai daļai kritalu, bet viens sters no pieciem – tas jau ir par daudz. Docents skaidro, ka privātie mežu saimnieki ir ieinteresēti realizēt katru sīkāko pagalīti, jo «pielūžņotā cirsmā grūtāk atjaunot mežu». Valsts apsaimniekotajos mežos gan tiekot atstāta lielāka daļa kritalu bioloģiskās daudzveidības dēļ. Lai tiktu pie kārtīgas malkas, pircējam jāprasa konkrēta suga, piemēram, bērzs vai egle. Tas gan maksās daudz dārgāk. 18 latu sterā par visprastāko kurināmo, kas tomēr sagatavots pagalēs, esot atbilstoša cena. Tirgū cenas noteicējs ir koncerns «Latvijas valsts meži», kas trīsmetrīgas pagales (tehnisko koksni) pārdod par 18 – 19 latiem kubikmetrā.
