Liekas, ka līdz šim esmu dzīvojusi mākoņos un tikai tagad beidzot ar lielu blīkšķi nokrītu uz zemes.
Liekas, ka līdz šim esmu dzīvojusi mākoņos un tikai tagad beidzot ar lielu blīkšķi nokrītu uz zemes.
Biju pārliecināta, ka kafejnīcu, ēstuvju un restorānu īpašnieki, tāpat kā veikalnieki, kas vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu, dara maksimālo, lai izpatiktu klientam. Jāteic, biju smagi kļūdījusies.
Vakar nolēmu pusdienot visai jaukā un mājīgā kafejnīcā «Silva». Izlasot ēdienkartē, ka tiek piedāvāta kartupeļu biezputra, nolēmu to pasūtīt. Taču atklājās, ka tā ir beigusies, un apkalpotāja vēl laipni paskaidroja, ka kartupeļu biezenis vienmēr beidzoties agrāk. Neesmu kašķīga, tādēļ nolēmu pasūtīt frī kartupeļus. Tomēr arī no šīs lepnības vajadzēja atteikties, jo arī tie bija beigušies. Nebija arī vienkārši ceptu vai vārītu kartupeļu. Vienīgais, ko man varēja piedāvāt, bija rīsi un griķi. Apstulbusi papurināju galvu un devos projām. Nolēmu, ka paēst var arī «Lido».
Pa ceļam nekādi nespēju izprast «Silvas» pārdevēju sacīto, ka kartupeļu biezenis vienmēr beidzoties ātrāk. Ja jau tas ir zināms, kādēļ biezputru nevar izvārīt vairāk? Un tas nav pirmais gadījums, kad ap pulksten trijiem četriem «Silvas» bistro nav ēdienkartē norādīto ēdienu. Tā darba laiks taču ir līdz sešiem vakarā.
Vīlusies jelgavniece
