Ceļu pie lasītājiem sākusi jelgavnieka vēstures zinātņu doktora Andra Tomašūna veidotā grāmata «Mana Jelgava». Tās 224 lappusēs apkopotas dažādos izdevumos minētās ziņas par Jelgavu, jelgavnieku atmiņas un vairāk nekā sešsimt fotogrāfijas, lielākoties pilsētas vēsturē nozīmīgu personu portreti.
«Ziņas» grāmatas veidotāju aicināja uz sarunu.
– Cik ilgā laikā tapusi «Mana Jelgava»? Kā šis darbs sākās?
Grāmatā ielikta vairāk nekā trīsdesmit gadu ilga interese par Jelgavas vēsturi. Tā man parādījās pagājušā gadsimta astoņdesmitajo gados, kad sāku strādāt 4. vidusskolā. Jaunībā, sākot studēt Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, mani interesēja galvenokārt arheoloģija, Āraišu pils izpēte. Jelgavas vēsture tikai tā garāmejot. Taču tad kādu dienu 4. vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Irēna Apse man atnesa lielu brūnu mapi ar vecās Jelgavas fotogrāfijām – vesela bagātība. «Tu brauc ar skolēniem ekspedīcijās. Tev noderēs,» teica vecākā kolēģe. Manai darbaudzinātājai vēstures skolotājai Ilgai Saleniecei kabinetā aiz paceļamās tāfeles plauktos bija salikta vesela ekspozīcija – skolēnu sanestās veco laiku mantas. Tā es iesaistījos vēstures relikviju vākšanā. Skatījos, vai kas interesants nav parādījies antikvariātā.
1993. gadā, kad vadīju Jelgavas Latviešu biedrību, gatavojoties Vispasaules jelgavnieku saietam, izdevās sastādīt un izdot grāmatu «Jelgavas novada vēstures ainas», kas reizē bija arī kā mācību materiāls skolēniem. Taču steigā manuskripts tika atdots tipogrāfijā bez rediģēšanas, un tekstā atklājās daudz kļūdu. Jau kopš tā laika virmoja doma, ka grāmata pilnvērtīgi jāizdod vēlreiz.
– Vēsture, sevišķi saistībā ar jaunāko laiku – 20. gadsimta – notikumiem, ir diezgan subjektīva. Kaut uz to pašu Otro pasaules karu jelgavnieki skatās dažādi. «Manā Jelgavā» ir ticis gan Trešā reiha ministrs Heinrihs Himlers, kas Dambja ielas kazarmās uzrunā norvēģu brīvprātīgos leģionārus, gan kaujās par Jelgavu Padomju Savienības varoņa zelta zvaigzni guvušais Ivans Goluza.
Vēsturiskā materiāla atlasē, protams, klātesoša ir mana personiskā attieksme pret notikumiem un faktiem, tādēļ arī darba nosaukums ir «Mana Jelgava». Grāmatā pēdējā lappuse ar nolūku atstāta tukša, tajā katrs lasītājs aicināts atzīmēt sev svarīgākos faktus pilsētas vēsturē.
– Katrā grāmatas lappusē ir vidēji trīs fotogrāfijas. Kā izdevās iegūt tik bagātīgu ilustratīvo materiālu?
Mūsdienās informācijas uztvere kļuvusi vizuāla – vairāk attēlu, mazāk teksta. Biezas grāmatas lasa retais. Veidojot grāmatu, apzinājos, ka nevaru veltīt daudz vietas vēstures faktu izskaidrošanai. Turpretī ir daudz fotogrāfiju, gleznu dokumentu, ko vēstures interesenti nemaz nav redzējuši. Esmu pateicīgs kolekcionāriem un vecajiem jelgavniekiem, kuri palīdzēja tekstu ilustrēt. Tie ir Normunds Rečs, Kārlis Kalva, Valdis Āboliņš, Ruta Kļaviņa, Ineta Boldina, Jānis Bērziņš, Māris Matrēvics, Adrians Ramlovs, Silvija Lazdiņa, Gunārs Timermanis, mana kaimiņiene vecā jelgavniece Vizma Beitiņa un citi. Ilustrācijām izmantotas arī Jelgavas muzeja, pilsētas domes, LLU fotogrāfiju un attēlu kolekcijas.
– Grāmatu izdot – tas prasa ievērojamus līdzekļus. «Manas Jelgavas» izdošanu apmaksājusi pašvaldība. Tā iznākusi cietos vākos ar krāsainām bildēm.
Grāmatas izdošanu uzņēmās Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs, kur es vadu nodarbības gidiem (uz šo Jelgavas gidu kursu vēl var pieteikties). Tā ir skaisti nodrukāta Jelgavas tipogrāfijā. Sākumā bija doma, ka izdevums būs tikai prezentācijām, piemēram, «Draudzīgajā aicinājumā», kad pašvaldība dāvina skolām grāmatas. To dāvinās arī jaundzimušo jelgavnieku ģimenēm. Taču arvien vairāk cilvēki sāka jautāt, kur grāmatu var iegādāties. Pirmā tirāža ir trīs tūkstoši eksemplāru.
– Kādas ir nākamās ieceres?
Šim darbam ir pielikts punkts. Ja drukās papildu tirāžu, varētu vienīgi kaut ko pielabot. Mani interesē arheoloģija. Pilsētas centrālo ielu rekonstrukcijas gaitā bija izrakta visa Lielā iela, Čakstes bulvāris, stacijas rajons. Savākts daudz arheoloģiskā materiāla, kas aprakstīts tikai vienā dokumentā – atskaitē Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kuru neviens nelasīs. Ir atradumi, ko es gribētu plašākā publikācijā parādīt jelgavniekiem.
No «Mana Jelgava»
1889. gadā likvidēja rāti, tās vietā nāca dome ar valdi un pilsētas galvu. Domi ievēlēja uz četriem gadiem pilsētas vēlētāju sapulce, kurā balss tiesības bija tiem, kas maksāja nodokļus, – namīpašniekiem, tirgotājiem, brīvo profesiju pārstāvjiem. Jelgavā tādu bija apmēram trīs simti. Pirmajā domē no 65 deputātiem divi bija latvieši.
1766. gada 1. oktobrī Jelgavai pirmo reizi iznāca savs laikraksts – avīze vācu valodā «Mitausche Nachrichten», ko izdeva Johans Frīdrihs Stefenhāgens.
1921. gadā desmit procentu pilsētas iedzīvotāju jeb ap diviem tūkstošiem personu bija vācieši.
1925. gadā Jelgavas–Rīgas šosejas apstrādē sāka izmantot darvu, bet no 1927. līdz 1929. gadam šoseju pārklāja ar viegla tipa melno segumu.
1927. gada 1. marta paskaidrojumā pie likumprojekta par Jelgavas administratīvajām robežām iekšlietu ministrs Marģers Skujenieks (188 –1941) secināja, ka līdzšinējās pilsētas robežas ir neērtas un neļauj tai attīstīties.
1947. gadā Latvijas PSR Tautas komisāru padome nolēma, ka Jelgavas pils ir jāatjauno, paredzot tur pēc tam atkal atvērt Lauksaimniecības akadēmiju. Taču 1951. gadā Jelgavas pili nodeva PSRS Jūras kara ministrijai, kas 1952. gadā sāka projektēšanas darbus, plānojot tur ierīkot Rīgas Nahimova jūras kara skolu.
VIEDOKLIS
Gita Grase, «Mana Jelgava» vēstures konsultante Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore
Protams, vienmēr var gribēt, lai darbs būtu izdevies labāk un interesantāk, taču grāmata ir vērtīga – kā aicinājums katram lasītājam padomāt, kādus sev zināmus faktus viņš grāmatai pievienotu klāt. Vispirms Andris Tomašūns šo darbu publicēja elektroniskā versijā, ko prezentēja Spīdolas ģimnāzijā. Kad radās domas par grāmatu, vienu otru lietu kopīgi esam palabojuši. Nevar noliegt, ka arī es «Manā Jelgavā» esmu atradusi ko jaunu, ko agrāk nezināju.
Strādājot pie šā darba, vēlreiz pārliecinājos, cik subjektīva ir cilvēka atmiņa. Cilvēks var zvērēt, ka viņš notikumā ir piedalījies, stāvējis tam klāt. Taču, ja stāstītajam nav dokumentāla apliecinājuma, tas publikācijā ir jāpasaka. Vēsturi līdz 1905.–1907. gada revolūcijai mēs uztveram samērā objektīvi, taču, ja runājam par to, kas noticis pirms 50 gadiem, klāt nāk lielas emocijas.
