Laikā, kad bērnu nākotni saistām ar ES, apzinīgie vecāki cenšas atvasei nodrošināt izglītību, kuru speciālisti mēdz dēvēt par kvalitatīvu.
Laikā, kad bērnu nākotni saistām ar ES, apzinīgie vecāki cenšas atvasei nodrošināt izglītību, kuru speciālisti mēdz dēvēt par kvalitatīvu. Kad jāizšķiras, kurā skolā sūtīt savu septiņgadnieku, īpašas izvēles priekšā ir mazākumtautību ģimenes.
Jau pierasts, ka pilsētas bērnudārzos vairs nav tikai latviešu vai krievu bērnu grupas. Cittautiešu bērniem tā ir lieliska iespēja apgūt dzimtās valsts valodu, kultūru un tradīcijas. Cits jautājums – uz kuru skolu sūtīt atbilstošu vecumu sasniegušo bērnu? Tas izskanēja arī pilsētas bērnudārzu vecāku sanāksmēs, kuras apmeklēja vairāku mācību iestāžu pārstāvji, lai stāstītu par izglītības programmām tajās.
Aleksandra dzimtā valoda ir krievu, un viņš šogad gatavojas kļūt par pirmklasnieku kādā no skolām ar latviešu mācību valodu. Zēna vecāki izvēli dēlu izglītot valsts valodā pamato ar nākotnes iespējām. Viņuprāt, zināšanas, kas iegūtas valsts valodā, būtiski atvieglos iestāšanos un arī studijas kādā no Latvijas augstskolām.
Savukārt Svetlanas vecāki izlēmuši savu meitu izglītot krievu skolā. “Pašlaik izglītības programmas ir tiktāl pielāgotas mūsdienu prasībām pēc valsts valodas zināšanām, ka neredzu nepieciešamību sūtīt bērnu latviešu skolā. Krievu skolā bērniem palīdz saglabāt savu valodu un kultūru, sniedzot arī nepieciešamās valsts valodas un kultūras zināšanas,” uzskata meitenes mamma.
Jelgavas 5. vidusskolas direktora vietniece mācību darbā Gaļina Vdovina, tiekoties ar bērnudārza “Kamolītis” vecākiem, krievu bērnu mammas un tētus aicina rūpīgi izsvērt, vai bērns spēs mācību vielu apgūt latviešu valodā. “Pieredze liecina, ka nereti krievu bērniem mācību programmas apguve latviešu skolā sagādā grūtības. Protams, ir skolēni, kuriem šīs grūtības ir pārvaramas, bet ir arī tādi, kas otrajā, trešajā un ceturtajā klasē spiesti pāriet uz krievu skolu. Ņemot vērā mācību programmu atšķirību, proti, latviešu skolā bērns neapgūst savu dzimto – krievu – valodu, diemžēl esam spiesti bērnu ievietot klasi zemāk. Šādi gadījumi ir vairāki, jo īpaši ģimenēs, kur vecāki nepārzina latviešu valodu pietiekamā līmenī un nespēj mācībās palīdzēt.”
Jelgavas 3. pamatskolā no 1029 skolēniem 216 ir cittautiešu. Skolotājas Alise Skrupska un Laimdota Zikunova stāsta, ka krievu un citu tautību bērni mācās katrā skolas klasē un viņu sekmes lielā mērā atkarīgas no vecāku attieksmes.
“Šiem bērniem, lai gan ar labām latviešu valodas zināšanām, ir dubulta slodze. 1. klasē bērni informāciju tulko uz dzimto valodu, tad atkal atpakaļ. Taču, attīstoties valodai, šī fāze izzūd apmēram 3. klasē. Tad skolēns sāk domāt latviski. Jāteic gan, ka šo bērnu sekmju un panākumu pamatā ir vecāku atbalsts. Ja mamma un tētis to saprot, tad viss ir kārtībā – sekmes ir tādas pašas kā skolēnam ar dzimto latviešu valodu. Jāpiebilst, ka nereti uzcītība, kas nepieciešama cittautiešiem, ir iemesls pat salīdzinoši labākām sekmēm. Bieži vien vecāki mācās kopā ar saviem bērniem,” stāsta L.Zikunova.
Skolotāja A.Skrupska piebilst, ka veiksmīga mācību procesa pamatā neapšaubāmi svarīga ir arī mācību iestādes attieksme, tās spēja sadarboties ar skolēnu vecākiem. “Jau gadu gadiem mūsu skolotāji latviešu skolās strādā bilingvāli. Nav pedagoga, kas atteiktos bērnam palīdzēt noskaidrot nesaprotamo. Lielākā daļa apmeklējusi atbilstošus metodiskos kursus. Mums ir arī bērni, kas sākumklasēs pārnāk no krievu skolas. Šiem skolēniem gan mācības jāsāk vienu klasi zemāk, taču ar vecākiem par to vienmēr esam vienojušies. Vecākajās klasēs vairs nejūtam, kuram skolēnam latviešu valoda ir dzimtā, kuram ne. Jāatzīst, ka, ņemot vērā lielāku slodzi, krievu bērni spiesti būt rūpīgāki un centīgāki, kas būtiski uzlabo viņu vispārējo zināšanu un sekmju līmeni. Ļoti bieži mācību olimpiādēs latviešu skolas ar panākumiem pārstāv citu tautību skolēni.”
Psiholoģe Lilita Barševska stāsta, ka mācības svešvalodā noteikti ietekmē jebkuru bērnu. Taču ne tikai zināšanu apguvē. “Daudz vairāk ietekmē bērna identitātes veidošanos. Katrs mēs nākam no savas tautas, mums ir saknes, mantojums, kas zemapziņas līmenī ir jau mātes klēpī esot.
Identitāte – kas es esmu, kāpēc esmu tieši tāds. Pēc tam bērna identitāti veido ģimene, vide, kurā viņš dzīvo, tautas kultūra (pasakas utt.). Ja šo procesu krasi pārtrauc, tiek izjaukts pakāpeniskums identitātes veidošanā. Tad izaug tā saucamais pasaules pilsonis, kas nekur nejūtas piederīgs. Pašlaik daudz runā par krievu bērnu integrēšanas procesu, kuru nereti uzskata par jaunpienācēju pārveidošanu par līdzīgiem jau esošajiem. Taču integrēt nozīmē palīdzēt pielāgoties jaunai videi, nezaudējot identitāti.
Par zināšanām. Ja bērns jau agrīnā vecumā apmeklē latviešu bērnudārzu, ja vecāki pārvalda latviešu valodu, ja bērnam mājās pagalmā ir latviešu bērni, ja mājās mazais apgūst krievu kultūras mantojumu, tad viņš var veiksmīgi iekļauties jaunā vidē. Gadu pirms skolas sākuma šo bērnu vajadzētu pārbaudīt, vai viņš domājot tulko no latviešu uz krievu un atpakaļ, vai pārvalda valodu tik labi, ka arī domā uzdevumu latviski. Papildu tulkošana bērnam 1. klasē ir dubultslodze, šie bērni atpaliek tempā, nereti viņu mācību sasniegumi neatbilst viņu intelekta iespējām. Visvairāk cieš bērni, kas gājuši krievu grupiņā, bet tad tiek aizvesti uz latviešu skolu vai arī otrādi.
Uzskatu, ka bērnam ideālā variantā pamatskola jābeidz dzimtajā valodā, tad ir izveidojusies bērna identitāte, apgūta valoda, ko krievu skolās nodrošina, tālāk šo bērnu zināšanu apguve latviešu valodā neietekmē kvalitāti.
Protams, izglītības iestādē jārēķinās ar vecāku izvēli, taču vecāki būtu jāinformē par iespējamām grūtībām.
Diskusiju par krievu bērnu identitāti vajadzētu turpināt, jo vecāki, lai nodrošinātu bērnu nākotni latviskā vidē, mēdz aizmirst par tagadni.
