Savā dzīvē esmu daudzu slimību pārmocīts. Vispirms ilgstoša hipertonija, tad sarežģījumi ar sirdi un infarkti, cukura diabēts, žultsakmeņu lēkmes, kuņģa asiņošana…
Savā dzīvē esmu daudzu slimību pārmocīts. Vispirms ilgstoša hipertonija, tad sarežģījumi ar sirdi un infarkti, cukura diabēts, žultsakmeņu lēkmes, kuņģa asiņošana…
Tāpēc esmu ticies ar daudziem jo daudziem dakteriem: lielmeistariem, apzinīgiem sava darba darītājiem un diemžēl arī paviršiem jeb bezatbildīgiem ļaudīm.
Manā skatījumā lielmeistars ir Stradiņa slimnīcas ķirurģiskās nodaļas vadītājs profesors Gardovskis. Trīs reizes ārsts operējis manu dzīvesbiedri, un viņa nebeidz slavēt savu profesoru. Jā, šis cilvēks slimniekam ir kā Dievs. Viņa paspārnē pacients jūtas drošībā. Mēs uzticamies viņa plašajām zināšanām, mediķa prasmei un cilvēciskajai atsaucībai.
Laime, ka Latvijā tāds nav tikai mūsu cienītais profesors. Stradiņa slimnīcā strādā daudzi slimnieku acīs ļoti autoratīvi mediķi. 18. nodaļā ir ļoti liels kolektīvs ar iejūtīgo nodaļas vadītāju Bērziņu priekšgalā.
Manas slimošanas laikā lieliski specialitātes pārstāvji un iejūtīgi cilvēki bija Gaiļezera slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājs Kantāns, Linezera slimnīcā terapeits Kovaļovs.
Tādi sava darba pratēji nav tikai Rīgā. Jelgavā sirds slimnieku acīs neapšaubāmi izcilas personības ir ārsti Anšelēvics, Kovaļova un Zandere. Visvairāk paļaujos uz ķirurģi Stankus un nervu nodaļas speciālisti Lepiku, un vēl daudziem citiem.
Bet kas slimnieku atbaida no ārsta?
Stāsta, ka pacients baidās no baltā ķiteļa. Ir izveidojies pat baltā halāta sindroms. Nāk ārsts baltā apģērbā – mēs it kā sasprindzināmies viņa priekšā, nāk ārsts parastā uzvalkā – tāds pats cilvēks kā mēs.
Galvenais, kas nosaka slimnieka attieksmi pret ārstu, ir viņa profesionalitāte. Kā tad slimnieks to zina? Nav noslēpums, ka pa bezdrāts telegrāfu katram speciālistam (katram cilvēkam) ir iedota zināma slava vai neslava. Saprātīgs slimnieks izjūt to, cik analītisks ir ārsts savā nozarē. Tas ir pats svarīgākais. Ja mediķis kā slikts skolnieks ir spējis sazubrīties zināmu zināšanu daudzumu, bet neprot ar savām zināšanām atbilstoši rīkoties, tad liela jēga no viņa nav. Slimnieku ārstam tuvina viņa cilvēciskās vērtības, pirmkārt, labestība pret slimajiem, bet atbaida paviršība.
Kā gan lai uzticos ārstam, kas paļaujas tikai uz sevi un nenozīmē pat visvienkāršākās analīzes?
No ārsta atbaida jaunizgudrojums – ģimenes ārsts. Praktiski ģimenes ārsts ir dispečers starp speciālistu un slimokasi. Nopietnu slimību reizēs paļauties uz ģimenes ārstu ir vieglprātība, kas slimniekam var bēdīgi beigties.
Ir ar veselu saprātu apveltīti dakteri, kas smej par savām anekdotiskām kļūdām. Tā stāsta, ka pēc operācijas vēdera dobumā varot atrast dažnedažādus priekšmetus. Vajagot tikai meklēt.
Krietni sen mans darbabiedrs aizgāja pie ap astoņdesmit gadu veca ārsta. Viņš jautā: «Sakiet, vai jūs esat sieviete vai vīrietis?» Par sievišķīgu gan manu darbabiedru nevarēja saukt.
Māsiņa veic man kardiogrammu, un ārste konstatē, ka ir bruka. Nobīstos – būs operācija. Aizeju par to pārliecināties pie ķirurgiem. Viņi brīnās par šādu atklājumu.
Kad par mūsu dakteru pieļautajām kuriozitātēm stāstu savai Amerikas māsīcai, viņa pasmejas un izstāsta, ka zina Amerikā gadījumu, kad ar gangrēnu slimam cilvēkam amputē veselo kāju. Protams, pēc tam ir tiesas darbi.
Pie kāda ārsta iet labāk – jaunā speciālista vai veca mediķa?
Stradiņa slimnīca ir jauno ārstu sagatavošanas kalve. Pie slimnieka nāk studenti. Sīki, smalki izvaicā tavu biogrāfiju un visas slimības. Lieliski. Bet vai jūs, jaunie, mācāties arī apieties ar slimnieku, vai jūsos veidojas prasme kontaktēties ar pacientu, prasme izraisīt viņa atklātību un uzticību?
Ilggadējais Liepājas slimnīcas galvenais ārsts Valters bija lielisks administrators, bet pats par sevi smējās, ka protot izgriezt tikai aklo zarnu. Bet kā ļaudis viņam uzticējās, kā gaidīja pie sevis palātā! Daži viņa nomierinoši un uzmundrinoši vārdi slimnieku sagatavoja operācijai, kas vēl priekšā.
No sendienām atceros mūsu kopīgo braucienu uz Odesu ar docenti Sporāni. Visu ceļojuma mēnesi jutu viņas kā ārstes rūpes par mums, svešiem, ceļā satiktiem cilvēkiem. Kam vien vajadzība, viņa sniedza palīdzību. Tā ir īsta ārsta iejūtība svešu ļaužu likstās.
Katrā Latvijas novadā ir kāds ārsts leģenda. Visu ārstu leģenda ir unikālā Stradiņa personība.
Kurzemes pusē zinu divus dakterus leģendas. Talsos tāds bija ārsts Ruģēns. Man saskarsme ar viņu bijusi tikai vienu reizi, bet šī personība kā dzīva ir manā acu priekšā.
Jelgavā man daudzkārt no hipertonijas saasināšanās palīdzējis atbrīvoties nelaiķis ārsts Libsons. Savulaik viņš bija ieguvis tikai sanitārā ārsta kvalifikāciju. Bet kā šis cilvēks visu mūžu mācījās! Lasīja visjaunāko medicīnā un droši vien būtu tālu ticis, bet pārliekā principialitāte viņam nāca par sliktu. Pie viņa brauca ārstēties cilvēki no Rīgas. Neviens ārsts ar mani nav tā eksperimentējis kā viņš. Piemēram, lika uzkāpt trešajā stāvā un izmērīja asinsspiedienu, pēc tam atpūtos un mērīja atkal. Kurš gan atļautos tā tērēt laiku ar vienu cilvēku?
Ja šodien dzīvoju, tad varu pateikties tikai par to jums, labie ārsti un mīļās māsiņas.
Gunvaldis Gudermanis, pensionēts skolotājs
