Piektdienas vakarā kārtējo reizi izkritu no mākoņiem, atsitoties pret izsmēķiem un spļaudekļiem notraipītu asfaltu.
Piektdienas vakarā kārtējo reizi izkritu no mākoņiem, atsitoties pret izsmēķiem un spļaudekļiem notraipītu asfaltu.
Vakarā ap deviņiem nejauši nokļuvu Centrālajā laukumā, kur publika sāka rosīties gaidāmajiem nakts sarīkojumiem. Biju aizdomājusies par dienas darbiem, tādēļ pamatīgi apstulbu, kad nepazīstams vīrietis pienāca klāt un pašpārliecinātā, izsmējīgā tonī krieviski pajautāja: «Ti rabotaješ?» Stāvēju un neko nespēju atbildēt, bet svešais laikam nodomāja, ka nesaprotu, tādēļ to pašu pārjautāja lauzītā latviešu valodā. Daudzmaz attapusies, papurināju galvu un atbildēju, ka nestrādāju. Vīrietis krieviski nolamājās par šāvakara neveiksmi, tomēr arī galīgi padoties nevēlējās. Apsēdies man blakus, viņš sāka sarunu par nepatīkamo un drēgno laiku, par to, ka tumšā vakarā meitenei vienai nav labi atrasties uz ielas, jo galu galā mūsdienās apkārt vazājas visādi noziedzīgi tipi un nevarot jau zināt, ko tie iedomājas, redzot vientuļu meiteni aukstā vējā. Kad vīrietis pamanīja, ka esmu piecēlusies uz promiešanu un cerētā saruna ir pārvērtusies par viņa monologu, viņš sadusmojās, vēlreiz mani nolamāja un aizgāja.
Sākotnējo apjukumu pamazām nomainīja dusmas, kad ievēroju, ka kāda ārzemju mašīna vairākkārt riņķo gar autobusu pieturu, kurā atrados arī es. Laikam automašīnas vadītājs bija pamanījis, ka esmu ievērojusi viņu, tāpēc apturēja to iepretim man. Šoferis nevis gāja savās darīšanās, bet vaicājoši lūkojās man virsū. Nespēdama ticēt notiekošajam, kaut arī vēl tikko biju piedzīvojusi ko līdzīgu, uzsvērti neskatījos ne uz mašīnu, ne uz tās vadītāju, tā ka beigu beigās pēc apmēram minūtes ilgas stāvēšanas automobilis aizbrauca.
Pagāja pāris minūšu, un pirms neilga laika notikušais man jau sāka likties smieklīgs un laba joka vērts atgadījums, līdz pēkšņi manā tuvumā atkal apstājās automašīna. Šis autovadītājs bija neatlaidīgāks – ilgi negaidījis, viņš skaļi ieslēdza radio, atvēra durvis un, izkāpis ārā, raitā solī nāca man klāt. Vīrietis sasveicinājies uzsāka, viņaprāt, aizraujošu sarunu. Viņš pajautāja, ko es «tādā vēlā nakts stundā» darot uz ielas. Kad atbildēju, ka pulkstenis ir tikai deviņi un ka vēlos mierīgi sagaidīt autobusu, svešais piedāvāja savas mašīnas pakalpojumus. Mani bija pārņēmušas bezspēcīgas dusmas, un vienīgais, ko spēju atbildēju, bija tas, ka man ir tiesības pašai plānot savu brīvo laiku, kā arī to, ar ko un kā braukt mājās. Nesekmīgi centos ieskaidrot, ka man ir pietiekami attīstīta domāšana, lai varētu pati par sevi parūpēties. Bet svešais, neklausīdamies manos vārdos, atkārtoja, ka varētu mani aizvest mājās un, ja es vēlētos, varētu arī mani nedaudz pavizināt pa Jelgavu, rotātu romantiskās vakara gaismās. Kad atteicu, ka man nav ne vismazākās vēlēšanās ar viņu kaut kur doties, viņš maksimāli pieklājīgā veidā centās mani uzaicināt apskatīt viņa labiekārtoto dzīvokli, kur «mēs varētu jautri un patīkami pavadīt laiku, turklāt izlietotie dzērieni netiks ieskaitīti rēķinā, tā ka arī par samaksu nebūs jāsūdzas». Apstulbusi skatījos pašpārliecinātajā pavedējā un domāju, ka laikam nekad neiemācīšos sevi pietiekami labi aizstāvēt nepatīkamās siuācijās. Arī šoreiz šajā mani apkaunojošajā starpgadījumā vienīgi spēju pateikt: «Ejiet prom» un «Lieciet mani mierā». Kad vīrietis beidzot saprata, ka laikam tomēr ir kļūdījies, viņš, neko neteicis, iekāpa savā ārzemju automobilī. Lai arī tas neizskatījās vairs tik pašpārliecināts, šaubos, vai viņā biju apdzēsusi vēlēšanos šovakar sameklēt pērkamu meiteni.
Drīz pieturā piestāja arī manis gaidītais autobusiņš.
Pārdomājot visu, kas ar mani norisinājās, piedzīvotais šķita pretīgs joks, kurā visvairāk būtu jāsmejas par manu bezpalīdzību. Es nespēju saprast, kādēļ tieši pie manis nāca visi tie vīrieši. Vai tik ļoti līdzinos kādai no tām meitenēm? Vēl joprojām biju īgna uz sevi, ka nepratu atbildēt pietiekami asi un skaidri.
Atbraukusi mājās, ilgi vēros spogulī. Atbildi uz saviem jautājumiem neatradu. Iespējams, vainīgi bija mani īsie svārki vai mēteļa spilgtā krāsa. Arī agrāk biju valkājusi šīs drēbes, un nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Vēl neviens nebija teicis, ka izskatos piedauzīgi. Lai kaut cik uzlabotu garastāvokli, nolēmu satikties ar draugiem. Un, kā par brīnumu, no cilvēkiem, kas parasti nav īpaši dāsni uz komplimentu bārstīšanu, dzirdēju labus vārdus attiecībā uz savu izskatu.
Un tomēr – no nepatīkamām izjūtām, atceroties tovakaru, neesmu tikusi vaļā. Tāpēc gribu brīdināt meitenes, kurām ap deviņiem tādu vai citādu darīšanu dēļ ir jāatrodas uz ielas, ka viņas nav pasargātas no šādu vīriešu uzmācības. Tādu vīriešu, kas vakarā cilvēkus dala divās kategorijās – tādos, kas pērk, un tādos, kurus pērk.
