Visai strauji savam loģiskajam iznākumam tuvojas jautājums par Satversmes aizsardzības biroja jauno (veco?) vadītāju.
Visai strauji savam loģiskajam iznākumam tuvojas jautājums par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) jauno (veco?) vadītāju. Zināmā mērā var uzskatīt, ka šā jautājuma atrisināšana varētu veicināt reorganizāciju dienestos, kas saistīti ar valsts drošību. Nav pat jābūt dziļi «iekšā» visos jautājumos, kas saistīti ar drošības dienestiem, lai saprastu, ka tieši šīs organizācijas vadītājs lielā mērā nosaka koordināciju un sadarbību starp pārējiem dienestiem. Līdz šim to noteica līdzšinējais, nu jau var teikt, arī ilggadējais, SAB vadītājs Lainis Kamaldiņš.
Pašlaik izskan spekulatīvi pieņēmumi par jauno Latvijas «štirlicu» organizācijas vadītāju. Būtiski ir arī tas, kāda būs valsts politiskās vadības nostāja – vai šai personai ir vai nav jābūt politiskai figūrai, tāpat ir skaidrs, ka tas lielā mērā noteiks valsts specdienestu nenovēršamās reorganizācijas virzību un virzienu. Ministru prezidents Einārs Repše, kas pārstāv partiju «Jaunais laiks» uzskata, ka Satversmes aizsardzības biroja direktora kandidātam ir jābūt politiski neitrālam, kompetentam un pietiekami uzticamam (!) cilvēkam, kas spēj nodrošināt pārmaiņas pašā biroja darbībā. No šā viedokļa premjers kā nopietnu kandidātu vērtē savu ārštata padomnieku Jāni Kažociņu, kas pie mums pazīstams kā atvaļināts Lielbritānijas armijnieks. Šajā pašā kontekstā viņa vārdu jau iepriekš bija nosaucis arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēža vietnieks Paulis Kļaviņš (Latvijas Pirmā partija). Šīs komisijas priekšsēdis Vilis Krištopans (Zaļo un zemnieku savienība) vēl gan nesteidzās minēt nevienu kandidātu, taču sacīja, ka «mums nevajadzētu vest no ārzemēm šurp pensijas vecuma cilvēkus, bet gan būtu jāatrod gados jauni, spējīgi tepat Latvijā». Pats premjera kungs pagājušās nedēļas koalīcijas partneru brokastīs kandidātu vidū bija minējis arī tagadējo SAB direktora vietnieku Uldi Dzenīti, sakot, ka viņam ir vairākas priekšrocības – pārzina sistēmu, labi orientējas NATO jautājumos, kā arī spēj precīzi izsacīt savu viedokli. Savukārt pēc nedēļas kā mīnusu vietnieka pārtapšanai par priekšnieku Repše minēja, ka Dzenītis ir no sistēmas, kas varētu nākt kandidātam par sliktu, jo vajadzētu «atrast personu, kas var pārveidot šīs iestādes darba stilu un ienest tajā jaunu pieeju».
To, ka jāmaina minētās iestādes darba stils un pieeja, pierāda kaut vai fakts, ka savā laikā SAB darbinieks Eduards Šagžijevs veicis operatīvo eksperimentu ar Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas nodaļas priekšnieka Vjačeslava Ļiscova slepkavības ieroci. Līdz šim atklātībā parādījās tikai tā konstatējošā daļa, ka SAB darbinieks, uzņemoties profesionālo risku, saņēmis ar klusinātāju aprīkotu pistoli, to «atšāvis» Iekšlietu ministrijas ekspertīžu centrā (tas nozīmē, ka fiksēja šā ieroča pazīmes), tad to nodevis atpakaļ noziedzniekiem. Vēlāk ar šo ieroci noslepkavots Latgales kriminālo aprindu pārstāvis Raimonds Hānbergs un ievainots šo pašu aprindu pārstāvis Sergejs Ososkovs. Visbeidzot ar to tika nogalināts V.Ļiscovs. Veicot minēto darbību, SAB teorētiski, praktiski un juridiski būtībā uzņēmās atbildību par ieroča tālākajām gaitām. Patiesībā tas tālāk notiekošo vēroja «ar ieinteresētu malā stāvētāja» skatienu, kas šoreiz nebūs pieņemams, galvenokārt no morālā viedokļa. Pavisam interesants Ļiscova slepkavības gaismā šķiet fakts, ka paši «eksperimenta» autori un nominālie tā laika SAB uzraugi direktors Lainis Kamaldiņš un kādreizējais Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs un Kamaldiņa partijas biedrs Andrejs Panteļējevs deklarēja, ka SAB, atgriežot nelegālajā apritē Ļiscova slepkavības ieroci, veicis ne sevišķi veiksmīgu operatīvo eksperimentu, tomēr tas vienalga esot attaisnojams. Saprotams, ka ieroci varēja tik ātri atrast, jo tas bija speciāli «iegaismots». Tikai galīgi nav pieņemams, ka šī iestāde visā procesā ir palikusi pasīva malā stāvētāja pozīcijā. Tikpat labi mēs agri vai vēlu varētu nonākt situācijā, ka SAB (vai kāds tam līdzīgs iestādījums) ņem un speciāli iepludina noziedzīgajā pasaulē «iezīmētus» ieročus veselām straumēm un pēc tam aši vien ņem ciet noziegumu pastrādātājus. Un viss notiek, tā teikt, gaišu ideālu un centienu vārdā, jo viņi, lūk, esot spiesti spert šo soli, lai pilnībā sāktu darboties mazākā ļaunuma princips. Šāda pieeja ir dziļi amorāla, jo var izraisīt to, ka skaistu un dižu mērķu vārdā atļautais morālā pagrimuma slieksnis paliktu arvien zemāks, līdz tiktu paziņots princips, ka «revolucionārā pārliecība» liek ķerties pie politiskajam režīmam nevēlamu cilvēku «novākšanas» jau tiešā veidā. Vienu vārdu sakot, kāda būs tā brīža politiskā konjunktūra. Skan nereāli? Toties patiesi, jo šāda laikā neuzraudzītu un neapstādinātu specdienestu «darbošanās» pie tā ir novedusi citās valstīs. Vai mums pašiem būtu par to jāpārliecinās? Mērķis neattaisno līdzekļus.
