Vecāki saprot, ka bērnam, pirms sākt skolas gaitas, jāapgūst zināmas iemaņas. Bet ne visi zina, ko skola vēlas sagaidīt no mazā pirmklasnieka.
Vecāki saprot, ka bērnam, pirms sākt skolas gaitas, jāapgūst zināmas iemaņas. Bet ne visi zina, ko skola vēlas sagaidīt no mazā pirmklasnieka. Vai lasīšanas un rakstīšanas iemaņas, ar ko tik bieži lepojas pirmsskolas bērnu vecāki, ir garants, ka mazajam pienācis laiks sēsties skolas solā?
Lai noskaidrotu, kas bērnam jāapgūst personības attīstībai ļoti būtiskajā vecumā, uz diskusiju aicinājām Jelgavas Izglītības pārvaldes Metodiski informatīvā centra pirmsskolas galveno speciālisti Māru Liepnieci, psiholoģi Aigu Jankevicu, bērnu attīstības centra “Rotaļa” metodiķi Sarmīti Jomu, pirmsskolas izglītības iestādes skolotāju Andželu Tabunovu un logopēdi Bellu Bērziņu.
Vecāki ļoti nopietni uztvēra ziņu par piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligāto apmācību, satraukums bija arī pirmsskolas pedagogiem. Kas ir būtiskākais, lai droši apgalvotu – bērns skolai ir gatavs? Ko izvēlēties – sagatavošanu bērnudārzā vai mazo ķiparu sēdināt skolas solā.
M.L.: Vecākiem vēl nav īsti skaidrs, kas ir obligātā apmācība. Tās galvenais mērķis ir nodrošināt piecus sešus gadus vecu bērnu pēc iespējas kvalitatīvāku sagatavošanu pamatizglītības sākšanai. Bērni, kas apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi jau no divu trīs gadu vecuma, skolai tiek sagatavoti mērķtiecīgi un pakāpeniski, viņiem nav īpašu problēmu. Sarežģītāk ir bērniem, kas pirmsskolas izglītības programmā iesaistījušies tikai piecu sešu gadu vecumā, jo tad pirmsskolas izglītības programma jāapgūst divos gados. Jāatceras, ka pirmsskolas vecuma bērniem būtiskākais nav mācību stunda, bet gan rotaļa, ar to tiek apgūtas visas nepieciešamās prasmes. Bērna sagatavošana skolai nav daļēja pirmās klases programmas apguve, nav arī viņa “piepildīšana” ar noteiktām zināšanām, bet gan sagatavošana mācību darbam skolā. Bērnā jārada interese par skolu, vēlme mācīties. Mani nedaudz uztrauc tendence valstī kopumā. Obligātā sagatavošana bieži vien saistīta ar apmācību skolā, kur ķipurs jau tiek sēdināts skolas solā. Diemžēl, tā kā dārziņos trūkst vietu, piecgadīgo un sešgadīgo apmācība notiek skolā. Protams, tiek ņemts vērā rotaļas elements, tomēr tā ir skola.
Nereti gan vecāki, gan skolotāji forsē bērna intelektuālo sagatavotību 1. klasei, ignorējot psiholoģisko, fizisko un emocionālo gatavību. Pastāv arī tendence nepamatoti sakāpināt prasības bērniem, pirms sāktas skolas gaitas, liekot apgūt prasmes, kas būtu jāprot, beidzot pirmo klasi, – lasīt, rakstīt diktātus, rēķināt vairāku desmitu apjomā. Mēs nedrīkstam pirmsskolas vecuma bērniem izvirzīt viņa vecumam neatbilstošas prasības.
Ja neievēro bērna attīstības īpatnības, tiek radītas problēmas mācību darbam skolā. Ārēji tas var izpausties kā mācību motivācijas trūkums, bērns var ātri nogurt un pietiekami ātri pārorganizēties no vienas darbības uz citu.
A.T.: Desmit pedagoģiskās pieredzes gados jautājumā par sagatavotību skolai bērna attīstību esmu iedalījusi četrās pamatjomās – fiziskajā, psihiskajā, sociālajā un garīgajā. Katrai jābūt savā vietā un līdzsvarā, jo tikai tad var runāt par cilvēka harmonisku attīstību.
Daudzi speciālisti atzīst, ka bērns fiziski skolai ir gatavs tad, kad viņam ir sākusies, notiek vai jau notikusi priekšzobu maiņa. Tas nozīmē, ka ir attīstījušās organisma sistēmas un viņš ir spējīgs izturēt fizisko slodzi skolā. Runājot par psihisko sagatavotību, manuprāt, izšķirošā loma ir gribs un uzmanības attīstības līmenim. Gribai jābūt attīstītai tā, lai bērns būtu spējīgs izdarīt pozitīvo izvēli, tas ir, paklausīt pieaugušā vadībai, prasībām un noteikumiem. Ja bērns nespēj tiem pakļauties, viņš nespēs arī sēdēt skolas solā. Griba un uzmanība ir vienas monētas divas puses. Griba it kā saka: “Es darīšu!”, bet uzmanība ir tā, kas padara iespējamu paveikt šo darbību. Ja bērnam nav attīstīta uzmanība, viņš nespēj to koncentrēt vienai darbībai. Otrs būtiskākais ir vadošā darbība. Sagatavošanas grupas bērniem rotaļu darbībā ienāk mācību elementi. Piemēram, bērns sāk organizēt rotaļu skolas. Bērni rotaļājas ar patiku un lepnumu, jo paši spēj organizēt darbību, sakārtot darba vietu un pēc tam to novākt. To viņi izvēlas paši, nevis liek darīt pedagogs. Tas nozīmē, ka rotaļu darbība dabiski pāriet uz mācību darbību. Sociālā jomā svarīgi, lai bērnā būtu izveidojusies identitāte, “es” apziņa, kas rada piederības un drošības apziņu. Viņš ir bērns, viņam ir māmiņa un tētis, viņš būs skolēns, viņam būs skolotāja. Bieži vien mazajiem pietrūkst hierarhijas izpratnes, proti, ka ģimenē ir jāklausa māmiņa un tētis, skolā – skolotāja, jāievēro skolas noteikumi. Vecāki nereti ļauj bērniem sevi vadīt un piekāpjas.
A.J.: Tā noteikti nav alternatīvā audzināšana, diez vai tā ir apzināta, drīzāk startē nejaušie modeļi. Vecākiem nav laika, viņi jūtas vainīgi. Jebkura atpirkšanās ar dāvanām ir tirgošanās, vainas apziņas realizēšana. Līdz ar to noteikumus ģimenē diktē bērns. Tāpēc skolā ir uzvedības problēmas, bērns atsakās no radošās darbības.
A.T.: Runājot par garīgo attīstību, jāteic, ka bieži to mēdz jaukt ar psihisko. Garīgā joma saistīta ar vērtību sistēmu, to hierarhiju. Mēs runājām, kas ģimenē ir galvenais, kādām vērtībām tajā viss tiek pakļauts. Bērnam ir jāsniedz mīlestība, atzīšana, cieņa un jānodrošina disciplīna, viņš jāpasargā no emocionālām traumām. Tās ir vērtības, kuru mūsdienu sabiedrībā pietrūkst. Tas bērna attīstības pamats. Ja to nesaņem, viņš nav spējīgs veidot normālas attiecības ar citiem, var kļūt gan agresīvs, gan nomākts.
S.J.: Runājot par bērna gatavību skolai, gribētu akcentēt sociālās prasmes, proti, spēju sadarboties, risināt problēmas, apzināties sevi, būt draudzīgam. Svarīgi, lai bērns spēj atrisināt savas problēmas, nepieciešamības gadījumā lūdzot pieaugušā palīdzību. Bērnam sevi jāvērtē pozitīvi un jātic saviem spēkiem.
M.L.: Protams, svarīgi ir apzināties, ka bērnam, kas nav bijis kolektīvā, vispirms jāapgūst prasme tajā darboties, jānodrošina sociālā attīstība, prasme patstāvīgi izvēlēties nodarbošanos, iesaistīties rotaļās, jāpilnveido pašapkalpošanās iemaņas un higiēnas ievērošana.
Bērns jāiepazīstina ar apkārtējo pasauli, lai varētu patstāvīgi orientēties.
A.J.: Es vienmēr domāju par to, ja bērns uz dārziņu iet regulāri, ja starp vecākiem un skolotāju pirmsskolas iestādē valda uzticēšanās un bērns no divu trīs gadu vecuma jau apmeklē bērnudārzu, ja skolotājs godprātīgi strādā ar viņu, tad piecos sešos gados bērnam nebūs problēmu – viņš laikus iemācīsies lasīt, rakstīt, viņam būs interese par visu jauno, viņš būs gan socializējies, gan apguvis saskarsmes iemaņas. Pirmsskolas iestādes uzdevums ir lēni un regulāri, nevis kampaņveidīgi divos gados attīstīt mazo cilvēku.
Bērns var prast lasīt, rakstīt, bet nebūt psiholoģiski gatavs skolai. Piemēram, bērns prot lasīt, taču situācijā, kad jāatbild ar savu “jā” vai “nē”, viņš var sākt raudāt, jo nespēj brīvi runāt vai savirknēt vārdus visvienkāršākos teikumos u.c. Ko līdz, ja bērns lasa, bet nevar nosaukt, kas viņam ir somā?
M.L.: Lai bērns varētu izteikt savas domas, izjūtas, viņam jābūt atbilstošam vārdu krājumam. Viņam jāprot pareizi nosaukt lietas un parādības, veidot loģisku stāstījumu. Mūsdienu bērniem tā var būt problēma, jo netiek radīta interese par grāmatu, mazie ilgi sēž pie televizora, datora.
B.B.: Statistika rāda, ka trešajai daļai bērnu ir runas vai valodas traucējumi. Vecākiem bērns pie logopēda jāved gan trijos, gan piecos gados. Septiņgadīgajam visas skaņas jāizrunā pareizi, jāizšķir pēc skanējuma līdzīgās, jālieto pareizi prievārdi u.c. Tas ir ļoti būtiski un ietekmē bērna matemātiskos priekšstatus.
M.L.: Rakstīšana sākas ar rokas vingrināšanu ar dažādām darbībām – zīmēšanu, veidošanu, aplicēšanu, rokdarbiem un citu, kas prasa sīkās roku muskulatūras darbību. Pirms laika liekot bērniem rakstīt līniju un rūtiņu burtnīcās, iepriekš roku nesagatavojot, var tikai kaitēt.
A.J.: No savas nelielās psihologa, bet lielās pedagoga pieredzes varu teikt, ka nav ieteicams skolā bērnu sūtīt priekšlaicīgi. Vecāki dažreiz apgalvo, ka viņu bērns gan raksta, gan rēķina, skolā viņam būs interesantāk. Taču bieži vien, sevišķi zēniem, pirmajam skolas mēnesim beidzoties, attīstība neatbilst skolas prasībām, bet ir par vēlu kaut ko mainīt. Tas jāpārdomā arī tā saucamo rudens bērnu vecākiem. Parasti bērni skolas gaitas sāk pilnos septiņos gados, tāpēc šim pusgadam ir liela nozīme.
S.J.: Par to liecina arī neveiksmīgais eksperiments, kad izglītība bija jāsāk sešgadīgajiem. Šogad tie bērni beidza vidusskolu. Gan skolotāji, gan vecāki atzīst, ka viņiem bijis grūtāk salīdzinājumā ar citiem.
M.L.: Diemžēl ļoti maz uzmanības vecāki pievērš bērna fiziskajai attīstībai. Taču kustību koordinācijai, veiklībai, kaulu muskuļu sistēmas attīstībai ir milzīga nozīme bērna spējā pieņemt skolas slodzi.
S.J.: Svarīga ir arī bērna emocionālā labsajūta, kas ir cieši saistīta ar fizisko. Ja bērns ir fiziski attīstīts, viņš vieglāk pieņem pārmaiņas, labi jūtas vienaudžu kolektīvā, ir emocionāli atsaucīgs.
M.L.: Izglītības likumā norādīts, ka pirmsskolas izglītība ir izglītības pirmā pakāpe. Ja pamats ielikts kārtīgi, tālākai izglītībai nevajadzētu radīt problēmas. Tāpēc esam sākuši sadarbību ar skolām – rīkojam seminārus, risinām problēmas. Pirmsskolas skolotājam ir liela atbildība, viņam jābūt labi sagatavotam, jābūt gudram, radošam.
S.J.: Bērnam vienmēr jābūt pedagoga prioritātei.
