Atzīmējot Černobiļas atomelektrostacijas avārijas 30. gadadienu, vakar Jelgavā svinīgā sapulcē, piedaloties Ukrainas vēstniekam Jevgenam Perebijnim, kā arī Baltkrievijas vēstniecības pārstāvjiem, Jelgavas pilsētas, Jelgavas un Ozolnieku novada pašvaldību vadītājiem, tika sveikti 39 Jelgavas novada, 83 pilsētas un 16 Ozolnieku novada avārijas seku likvidētāji.
Pēc aptuvenām ziņām, pasaulē lielākās kodolreaktora katastrofas seku likvidēšanā karaklausības kārtībā no 1986. līdz 1989. gadam tika mobilizēti ap sešsimt Jelgavas un Jelgavas rajona iedzīvotāju. Trīsdesmit gados daļa toreizējo glābēju ir mainījuši dzīvesvietu, diemžēl daudzi miruši. Pārējie draudzējas un lielā skaitā bija atnākuši uz sapulci, kur aplausi un smaidi mijās arī ar pārdzīvojumu asarām.
Vilciena pavadoņi baumo
Starp sapulcē sveiktajiem bija arī jelgavnieks Vasilijs Caplinskis. Glābšanas darbos viņš tika mobilizēts visgrūtākajā laikā, tikai mēnesi pēc avārijas – 1986. gada maijā. Tolaik bija 29 gadus vecs, nesen apprecējies sportisks inženieris, kas strādāja Jelgavas transporta uzņēmumā AK-6. Vasilijam patika viņa darbs. Vēl tagad viņš lepojas ar jaunībā izcīnīto sudraba medaļu PSRS čempionātā akadēmiskajā airēšanā.
1986. gada maija sākumā Kijevā, kas atrodas 110 kilometru no Černobiļas atomelektrostacijas, notika pasaules čempionāts riteņbraukšanā. «Kijeva ir ļoti skaista, man mīļa pilsēta. Tur esmu trenējies, startējis sacensībās. Tādu pasaules čempionātu nevarēja laist garām. No Jelgavas izbraucām ap trīsdesmit sporta entuziastu grupa, kurai es skaitījos vadītājs. Jau iekāpjot vilcienā Rīga–Kijeva, no pavadoņiem dzirdējām satraucošas baumas par atomelektrostacijas avāriju. Runāja, ka visi radiācijas apstarotie mirst. Liela daļa no mūsu grupas Šauļos izkāpa ārā un atgriezās mājās, vēl viena daļa izkāpa Baltkrievijā. Līdz galam aizbraucām cilvēku desmit,» stāsta Vasilijs.
Kijevā ziedēja kastaņi, cilvēki uz ielām smaidīja un arī pasaules čempionāts riteņbraukšanā notika. Uzmanību gan piesaistījušas automašīnas, kas dienu un nakti laistīja pilsētas ielas, tādējādi mazinot putekļu celšanos.
Nakts zem klajas debess
Katastrofas izraisīto radioaktīvā fona pieaugumu fiksēja pat Zviedrijā. Beidzot maija sākumā ārvalstu spiediena ietekmē tika publiskota oficiāla padomju puses informācija par notikušo.
Maijā arī Vasiliju izsauca uz Jelgavas kara komisariātu, kur viņam dienēja labi paziņas. Tie pa draugam lika izvēlēties: vai nu brauc uz gadu dienēt Vjetnamā, vai arī glābšanas darbi Černobiļā. Vasilijs izšķīrās par labu Černobiļai. Uz turieni viņu nosūtīja maija beigās, bet demobilizēja 4. septembrī. Viņa dienesta laikā avarējušais kodolreaktors vēl nebija nosegts, kas pastiprināja radioaktīvo piesārņojumu. «Kādam šis nāvējošais process bija jāaptur,» uzskata Vasilijs Caplinskis.
1986. gada vasarā glābējus uz Černobiļu sūtīja ar kara transportlidmašīnām. Vasilijs atceras kādu rīdzinieku, no rezerves iesauktu leitnantu, kurš tāpat kā daudzi bija nomākts un sēdēja blakus, galvu nokāris. Nomācoša gaisotne bija arī nometnē, kas atradās klajā laukā, 27 kilometrus no avarējušā reaktora. Pirmo nakti Vasilijs gulēja saliekamajā gultā, ko novietoja zem smagās automašīnas. Telšu visiem nebija. Nebija arī individuālo dozimetru, kas mēra, kādu radiācijas devu katrs glābšanas darbos iesaistītais saņēmis. Dozimetri parādījās tikai pēc tam, kad kaimiņu igauņu bataljons bija atteicies iet strādāt. «Lielākā daļa strādāja zemes darbus – vāca piesārņoto grunti. Cēlās sešos rītā un strādāja līdz vēlam vakaram bez izejamām dienām. Cilvēki sapņoja par kārtīgu izgulēšanos un nomazgāšanos,» stāsta vīrietis. Pēc pusotra mēneša viņam izdevās uz vienu diennakti ciemoties mājās Jelgavā. Tikšanās ar savējiem bija ļoti priecīga, taču Latvijas brauciena iemesls – traģisks. Nācās nogādāt tuviniekiem turpceļā lidmašīnā blakus sēdējušā rezerves leitnanta mirstīgās atliekas. Neizturot spriedzi, viņš bija pakāries bērzā turpat aiz štāba. Vasilijs atklāj, ka 1986. gada vasarā Latvijas pulkā bija divi pašnāvības gadījumi. Pašam garastāvokli pacēla tas, ka avārijas seku likvidēšanas darbos saticis vairākas tā laika autoritātes – gan zinātniekus, gan ģenerāļus. Tas lika apzināties misijas svarīgumu. Ar Vasiliju Caplinski kopā bija arī vēlākais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers. No Jelgavas leģendām viņš piemin ārstu, savu likteņbiedru un draugu Nikolaju Belousovu, kurš uzraudzīja glābēju veselības stāvokli uz avarējušā energobloka jumta. Tā bija radioaktīvi ļoti piesārņota vieta, kur cilvēkam bija atļauts, skriešus strādājot ar lāpstu, uzturēties tikai vienu minūti.
Cīņa par bērna veselību
Septembrī, atgriežoties mājās, Vasilijam likās, ka no senčiem mantotā un sportista gaitās trenētā stiprā veselība nav sevišķi cietusi. Taču pēc divām trim nedēļām sāka ļoti sāpēt galva. Naktīs nevarēja gulēt. Ārstēja vecāmāte, kurai Platonē bija piemājas saimniecība ar govīm un kazām. Divus gadus viņa katru rītu deva dzert krējumu, kas nostājies virs piena. Vēlāk sāka sāpēt arī kauli. 1988. gadā ģimenē piedzima meita. Ļoti smags pārdzīvojums vecākiem bija ādas slimība, kas mocīja bērnu. Vasilijs darbojās biznesā. Viss nopelnītais aizgāja meitas ārstēšanā Bulgārijā. Galu galā tā bija sekmīga. Meita nu jau precējusies, aug mazdēls, ar kuru vectēvs lepojas.
Vasilijam ir draugs, kurš, nedēļu slapstoties ārpus mājām, izvairījās no iesaukšanas katastrofas seku likvidēšanas darbos, jo jau iepriekš sapratis, cik tas ir bīstami. Par savu motivāciju piedalīties katastrofas seku likvidēšanā Vasiljs Caplinskis saka – negāja ar prieku, bet bija pienākuma sajūta. Bija arī dots karavīra zvērests.
«Ir dzirdēts, ka černobiliešiem pārmet – viņi jau katastrofas seku likvidācijā piedalījās naudas dēļ. It kā par šo darbu tika labi maksāts. Tiesa, es tur strādājot, saņēmu pusotru algu, vēl arī diennakts naudu. Taču pēc tam simtkārt vairāk iztērēts tuvinieku un savai veselībai,» teic Vasilijs.
Viņš domā, ka vēsture pārvērtēs to, vai uz Černobiļu vajadzēja sūtīt jaunos, kam vēl nav bērnu. «Vecie frontinieki stāsta, ka kara laikā, ejot uzbrukumā, jaunie puiši tika pietaupīti, bet bīstamākajās vietās gāja vecie,» saka Vasilijs. Vēl viņš uzsver – uz dzīvi jācenšas raudzīties optimistiski, tad slimības un kaites mazāk ķeras klāt.
