13. gadsimtā pirmo reizi rakstos minēti daudzi vietvārdi, to skaitā arī Bayena – Bēne.
Tomēr tikai 16. gadsimta beigās, kad sabruka Livonijas ordenis un izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, uz zemes, kuru iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks, nodibināta Bēnes muiža.
1597. gadā viņš novadu saņēma lietošanā no hercoga Fridriha līdz ar tiesībām uz būvkokiem un malkas kokiem no kroņa meža. 1633. gadā poļu karalis Vladislavs Bēni galīgi uzdāvināja par dzimtīpašumu.
19. gadsimta sākumā Auces novads līdz ar Bēni piederēja Medemu dzimtai. Grāfa Fridriha fon Medema īpašumā bija Vecauces un Elejas pilis, kā arī Bēnes, Jaunauces, Ķeveles un Vītiņu muižas.
Nozīmīgs pagasta vēsturē ir 1873. gads, kad atklāta Jelgavas–Mažeiķu dzelzceļa līnija. Stacijas tuvumā pamazām veidojās miestiņš. Savukārt Bēnes muižas īpašnieks šajā laikā bija barons Augusts fon der Reke.
No 1876. līdz 1878. gadam tika celta Bēnes muižas kungu māja, kas, daļēji pārbūvēta, saglabājusies vēl šodien. Saglabājušās arī citas muižas ēkas – kūts, lielā klēts, kalpu mājas un dzirnavas. Pēdējais Bēnes pils īpašnieks bija barons fon Birkenšteins.
Pēc brīvlaišanas Bēnes zemnieki čakli strādāja, un jau gadsimtu mijā pagastā bija 79 zemnieku mājas. Šajā laikā tika apbūvēta Bēnes galvenā – Stacijas iela, nedaudz arī Jelgavas ielas dienvidu puse. No rūpniecības uzņēmumiem 19. gadsimta beigās zināmas muižas ūdens–tvaika dzirnavas un ķieģeļu ceplis pie Lāmenieku mājām. 1905. gadā barona pili nodedzināja sociāldemokrāti. Vēlāk pils atjaunota vienkāršāka un nedaudz mazāka.
Pirmā pasaules kara laikā Bēne tika izpostīta, un 1918. gadā Latvijas brīvvalsts savā dzimšanas dienā to saņēma sagrautu un nožēlojamu. Sākumā nebija pat veikalu, maizi veda no Auces. Muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, Bēnes muižas daļa – iznomāta. No 1922. gada tās nomnieks bija Otto Valdemārs Gailītis, kurš atgriezās no Amerikas un, tur dzīvodams kopš 1905. gada, bija ticis pie zināmas turības. Nopostītu un panīkušu saimniecību, kas tolaik tika saukta par Bēnes kulturālo centru, viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes sāka audzēt cukurbietes, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju.
Pamazām Bēne atbrīvojās no kara sekām. Tika sadalīta muižu zeme, bet pārējā ciemā un aiz dzelzceļa tā tika sadalīta apbūves gabalos un piešķirta prasītājiem. Ciemā ēku būvēšana iesākās gar Jelgavas ielu līdz Sniķeres ielas krustojumam, ap Tirgus ielu un gar Sniķeres ielas austrumu pusi. Aiz dzelzceļa radās Skolas un Līduma iela.
Arī uzņēmumu skaits auga. Tika izveidota tvaika pienotava, krejošanas punkts, vējdzirnavas, zāģētavas muižā, Kaijukrogā un 26 dažādi veikali. 1935. gadā Bēnē bija 251 zemes īpašums un 240 saimniecības, kuras apstrādāja 3132 hektārus aramzemes.
Pēc Otrā pasaules kara atsevišķas Bēnes pagasta daļas skāra dažādas organizatoriskas pārmaiņas. 1945. gada aprīlī Bēnes kulturālā centra vietā tika nodibināts Jelgavas cukurbiešu sovhozs, ko vēlāk pārdēvēja par padomju saimniecību «Bēne», kas darbu deva vairāk nekā 200 cilvēkiem. ◆
