Janvārī daudzviet Baltijas valstīs tiek pieminētas 1991. gada barikādes jeb nevardarbīgās brīvības cīņas, kas pavēra ceļu Baltijas valstu atjaunošanai un neatkarības starptautiskai atzīšanai. Kaut arī brīvības aizstāvju cīņa bija nevardarbīga, bez ieročiem, 1991. gada janvārī dzīvību Rīgā zaudēja seši cilvēki, kurus nogalināja neatkarības pretinieku lodes. Igaunijā cīņa risinājās vieglāk, bez cilvēku upuriem. Taču smagāko triecienu uzņēma Lietuva, tur bojā gāja 14 patriotu.
Gaidīja, ka būs kā Lietuvā
Zemessardzes veterāns jelgavnieks Ilgars Puškevics 1991. gada janvārī Rīgā atradās priekšpostenī pirms barikādēm. Viņa uzdevums bija sekot pretinieka kustībai viņpus barikādēm pie Augstākās Padomes (tagadējā Saeimas ēka Jēkaba ielā 11). Vēl pēc padomju likumiem 1990. gada aprīlī ievēlētā Latvijas Republikas Augstākā Padome 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas atjaunošanu. Taču šo politisko deklarāciju pasaule vēl neatzina, jo pirmkārt respektēja to, ko pauž kodollielvalsts Padomju Savienība, kas 1940. gadā, kā arī beidzoties Otrajam pasaules karam, okupēja un anektēja Baltijas valstis. Sākoties atmodai, I.Puškevics iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF) un izveidoja tās atbalsta grupu savā darbavietā Jelgavas rajona lauksaimniecības speciālistiem domātajā mācību kursu kombinātā, kas atradās pilsētas nomalē, 4. līnijā. Tajā laikā viņš darbojās arī īpašajā LTF kārtību sargu vienībā, kuras uzdevums bija apsargāt LTF pasākumus, piemēram, novērst provokācijas lielajās demonstrācijās Rīgā, Daugavmalā. Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienību tolaik Jelgavā vadīja Edijs Putnieks. I.Puškevics ar smaidu piebilst, ka īpašās kārtības sargu vienības, kas labākajā gadījumā bija apbruņotas ar gumijas stekiem, tolaik tika sauktas par “baltajām beretēm”. Tās bija kā tāds iedomāts pretstats līdz zobiem ar šaujamieročiem apbruņotajām „melnajām beretēm” – īpašai milicijas vienībai, kas bāzējās Rīgā, Vecmīlgrāvī, un drīz pēc 4. maija pārstāja pakļauties Latvijas Republikas valdībai. Pēc tam “melnās beretes” noziedzīgi darbojās brūkošās padomju impērijas interesēs. “Nekur tālu ap Vecrīgu nevazājāmies, bet sekojām visam, īpaši “melno berešu”, padomju militāristu kustībai, kas notiek pie barikādēm. Gaidīja, ka pēc notikumiem Lietuvā kaut kas jau būs,” atminas I.Puškevics.
Lietuvā naktī uz svētdienu 13. janvāri tur izvietotie padomju armijas karavīri Viļņā ieņēma Lietuvas Televīzijas ēku, Preses namu, kā arī citas stratēģiski svarīgas ēkas, ko tolaik apsargāja, dzīvu cilvēku ķēdēs apjoza lietuviešu brīvības aizstāvji. Tomēr Lietuvas parlamenta Seima ēka palika nosargāta. Pēc 13. janvāra arī Rīgā un Tallinā bija diezgan lielas bažas, ka var gaidīt padomju impērijas spēku uzbrukumu.
Medību bise derēja Zemessardzē
Īpašajiem kārtības sargiem nebija noteiktu instrukciju, ko darīt, ja barikāžu tuvumā pamana bruņotu pretinieku. “Vienu brīdi runāja, ka katram, kam mājās ir kāds ierocis, tas būtu jāņem līdzi. Man bija medību bise, tomēr to līdzi neņēmu. Tad būtu jāvelk garš mētelis, zem kura varētu ieroci paslēpt,” atceras I.Puškevics. Desmit mēnešu vēlāk, 1991. gada decembrī, kad Baltijas valstu neatkarība bija starptautiski atzīta un izveidoti Aizsardzības spēki, tostarp arī Zemessardze, I.Puškevicam viņa medību bise tika iegrāmatota kā kaujas ierocis (Zemessardzes bruņojums sākumā bija trūcīgs).
1991. gada janvāra barikādēs viņa ekipējumā bija brāļa Alfrēda pagādāts portatīvs radioaparāts divu sērkociņu kastīšu lielumā (ražots kādā Padomju Savienības kara rūpnīcā), gāzmaska, lente ap roku, un tas arī viss. Ik pa laikam vajadzēja doties uz barikāžu štābu un ziņot par novēroto. Kur varēja ņemt drosmi, lai bez ieročiem stātos pretī teicami bruņotam pretiniekam? “Es taču esmu politiski represētais. Mūsu ģimeni izsūtīja 1941. gadā. Vjatlagā zaudēju tēvu. 1991. gadā man it kā kāds no augšas pateica: “Tu esi izgājis cauri šīm represijām, un tev tagad ir jācīnās arī to vietā, kas izsūtījumā un lēģeros gājuši bojā un zuduši bez pēdām”,” stāsta I.Puškevics.
Vienā kazarmā ar Gunāru Astru
Nebaidīties no tankiem I.Puškevics iemācījies padomju laikos obligātajā karadienestā. No 1954. līdz 1957. gadam viņam nācās dienēt prettanku artilērijā karaspēka vienībā, kas atradās Austrumprūsijā, kas pēc Otrā pasaules kara tika atdota Padomju Savienībai. “Armijā mani mācīja, ka nevajag baidīties no tā, ka tanks nāk virsū. Tu ielien zemē, un tanks tev pārbrauc pāri. Kad tas ir atsedzis savas vājās vietas, tu vari tam no muguras uzbrukt,” teic I.Puškevics. Jaunībā obligātā dienestā sākumā mēnesi bijis kopā ar Gunāru Astru, kas iegājis Latvijas vēsturē kā izcils cīnītājs par Latvijas valsts atjaunošanu. “Viņš bija lādzīgs. Tolaik no visiem atšķīrās ar savu lielo augumu, tādēļ zaldāta ēdiens viņam pienācās divās porcijās,” smaidot atceras I.Puškevics.
Tieši 20. janvārī, kad Rīgā “melnās beretes” uzbruka Iekšlietu ministrijai, I.Puškevics nedežurēja. Viņam vairāk atmiņā tās salīdzinoši mierīgās dienas, kad patriotiski un reizē arī miermīlīgi noskaņoti cilvēki no barikādēm sūtīja telegrammas uz Maskavu Padomju Savienības līderim Mihailam Gorbačovam. Galvenā prasība bijusi savaldīt “melnās beretes” un Baltijas Kara apgabala karaspēka vienības, kas Viļņā bija pavērsušas ieročus pret citādi domājošo tautu. Ja kādam pietrūkusi nauda telegrammas sūtīšanai, tad otrs aizdevis. I.Puškevicam atmiņā palikusi arī barikāžu folklora – grafiti stila zīmējumi uz savestajiem betona blokiem, arī plakāti, piemēram, “Nost sarkano bendi!”, “Nost sarkano fašismu!”. Daži bija veltīti arī personām. Piemēram, pie kādas barikādēs novietotas smagās automašīnas bija piestiprināta “laipna” uzruna: “Paldies Tev, dārgo Rubik, ka Tava partija ir kā putekļu sūcējs, kas pievelk latviešu tautas netīrumus!”
Vairākas dienas 1991. gada janvāra barikādēs bijusi arī Ilgara kundze Ilga, bet sevišķi darbīgs barikāžu laikā bijis viņa vecākais brālis – pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais Alfreds Egils Puškevics. Viņš bija demobilizēts padomju virsnieks un, būdams pensijā, strādāja Jelgavas izpildkomitejas civilās aizsardzības štābā. Alfreds uzskatīja, ka barikāžu laikā viņa īpašais uzdevums ir censties uzrunāt savus agrākos kolēģus, lai tie nevērš ieročus pret latviešiem, kas pauž neatkarības centienus.
Rakstā “Virsnieka piezīmes”, kas publicēts krājumā “Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata”, kas iznāca 2001. gadā, Alfreds stāsta, ka 1991. gada 13. janvāra rītā Jelgavas stacijā dalījis krievu valodā nodrukātās lapiņas ar LTF 4. decembra paziņojumu. To pašu viņš darījis arī apakšzemes pārejā pie dzelzceļa stacijas Rīgā. 13. janvārī Alfreds dienasgrāmatā bija pierakstījis, ka četri padomju zaldāti, kas ar interesi paņēmuši LTF paziņojumu, interesējušies par izdevumiem, kas saistīti ar seksu. Tas arī bija kaut kas padomju laikos neredzēts. Zaldātus gan mulsinājušas šo žurnālu augstās cenas.
14. janvāra pievakarē Rīgā jau bija nodrukāts arī Krievijas (ne Padomju Savienības) prezidenta Borisa Jeļcina aicinājums armijai nevērsties pret Baltijas valstu civiliedzīvotājiem un to barikādēm.
