Valmieras Drāmas teātris. «Alfons Trīcvaidziņš». Jura Rijnieka skatuves variants pēc Gerharda Holca – Baumerta darba motīviem. Režisors Juris Rijnieks, scenogrāfs Varis Siliņš, komponists Juris Kulakovs.
Valmieras Drāmas teātris. «Alfons Trīcvaidziņš». Jura Rijnieka skatuves variants pēc Gerharda Holca – Baumerta darba motīviem. Režisors Juris Rijnieks, scenogrāfs Varis Siliņš, komponists Juris Kulakovs
Ar romānu, stāstu vai citu literāru darbu dramatizējumiem vienmēr saistās vārds «problēma». Izlasot asprātīgu un saistošu gabaliņu, liekas, kas gan var būt vienkāršāks kā «uzlikt» to uz skatuves. Un režisors drosmīgi ķeras klāt skatuves varianta veidošanai. Kas no tā iznāk? Ļoti retos gadījumos kaut kas patiešām labs, retos – pieklājīga fabulas «atrādīšana», bet visbiežāk – pagarlaicīga viduvējība. Un cēlonis vienmēr ir viens un tas pats – literārais darbs nespēj adaptēties piemērotās skatuviskās formās. Arī skatoties bērnu izrādi «Alfons Trīcvaidziņš», kuru uz Jelgavu atvedis Valmieras Drāmas teātris, jādomā, kur gan palikusi tā asprātība, dzirkstošās situāciju kombinācijas un neveiksmīgi patiesais Alfons, kas dzīvo bērnu grāmatas lappusēs. Režisors Juris Rijnieks meklējis spilgtu formu, kā mazajam skatītājam pasniegt šo uzjautrinošo un draiskulīgo stāstu, taču pats stāsts tam spītīgi pretojas, un beigās iznāk vien tāds «radiolasījuma» variants ar dažām patiešām asprātīgām detaļām. Jāņem gan vērā, ka pirmizrāde bijusi pirms četriem gadiem, un var gadīties, ka dažas veiksmīgas epizodes laika gaitā jau paspējušas transformēties, zaudējot precizitāti, spēles manieri un temporitmu. Principam «teātris teātrī» šajā izrādē ir svarīga nozīme, jo dramatizējums sastāv no sīkām darbības epizodēm, kuras kopā mēģina saturēt paskaidrojoši un komentējoši teksti, ar ko godprātīgi visu izrādes laiku nodarbojas tās galvenais varonis Alfons Trīcvaidziņš – Ģirts Rāviņš. Epizodēs darbojas kupls aktieru ansamblis, kas atkarībā no situācijas, mainot tērpus un maskas, kļūst gan par Alfona klases biedriem, gan par tēti un māmiņu, spokiem, cirka māksliniekiem un daudziem citiem izrādē nepieciešamiem tēliem. Taču šāds teātris prasa perfektu spēli. Ar to pašlaik ir tā kā ar mašīnu sniegā – riteņi griežas, bet uz priekšu netiek… Pirmkārt tas būtu jāattiecina uz aktierdarbu. Nav īsti skaidrs, kādā teātra valodā režisors licis sarunāties aktieriem. Daļa savus epizodiskos tēlus veido kā groteskus personāžus (daļēji pat farsiski izkāpinātus), bet daļa, tai skaitā arī galvenais varonis, mēģina tos atspoguļot kā reālus tipāžus. Līdz ar to veidojas savdabīgs mikslis, kas nepalīdz izrādes attīstībai. Taču īpaši no aktieru ansambļa gribētos atzīmēt Aigaru Vilimu, kas uzvedumā spēlē dažādas epizodiskās lomiņas, sākot no asprātīgas priekšmetiskās etīdes, proti, viņš ir Lifts(!), un beidzot ar Trīcvaidziņa draugu Ervīnu, kas kāri un «šmulīgi» ēd kūkas. Kārtējo reizi aktieris apliecina, ka nav mazu vai lielu lomu – visu nosaka tikai aktiera talants un meistarība.
Scenogrāfs Varis Siliņš izveidojis izteikti butaforisku vidi, kas acīmredzot atspoguļo sākotnējo izrādes ieceri, taču gandrīz netiek apspēlēta. Arī centrālais scēniskais elements – griežamā skatuvīte, kas no vienas puses parādās kā dzīvespriecīgi un krāsaini apgleznota siena, bet no otras puses kā neko neizsakoša pelēka skatuves kopija ar kāpnēm, – tā arī paliek – kā rotējošs objekts bez pielietojamības un lietderības koeficienta. Un visbeidzot, teātra mūzika vienmēr tiek pakļauta daudziem un dažādiem skatuviskajiem un aktieriskajiem noteikumiem, taču šajā gadījumā komponists Juris Kulakovs radījis izteikti ilustratīvas dziesmiņas, kuras neglābj arī «paplānā» fonogramma. Tādas tad arī būtu šā patiesā stāsta beigas.
