Rakstu tāpēc, ka vēlos izteikt savu viedokli par Jelgavas vēsturi. Uzskatu, ka cilvēki nav pietiekami informēti par kara laika norisēm.
Rakstu tāpēc, ka vēlos izteikt savu viedokli par Jelgavas vēsturi. Uzskatu, ka cilvēki nav pietiekami informēti par kara laika norisēm. Gadiem esmu glabājusi sāpi par savas tautas likteņiem tajos baigajos gados, ko man bija lemts skatīt savām acīm.
Pirms Jelgava tika nopostīta, tā varēja lepoties ar savām mācību iestādēm: Skolotāju institūtu, tehnikumu Dobeles ielā, 2. vidusskolu, kas toreiz atradās Pasta ielā kinoteātra «Zemgale» telpās, Hercoga Pētera ģimnāziju, ar kuru daļēji saistās mans stāsts.
Visi bijām mazpulcēni, mūs audzināja ļoti patriotiski. Pamatskolā puišiem un meitenēm bija kaklautiņi, vidusskolā – šlipses. Meiteņu pelēkajām kleitiņām bija zaļas krādziņas un aprocītes. Par savu patriotisko un ticīgo audzināšanu varam pateikties svētdienas skolas skolotājiem – mācītājiem. Savu Dzimtenes mīlestību esam saglabājuši līdz pat šai dienai.
Mūsu mazpulku un skautu organizācijas bija ļoti aktīvas. Jaunības straujumā neticējām, ka var pienākt laiks, kad mūsu aktivitātēm kāds pievērsīs uzmanību. Patiesības labad gan jāsaka, ka tikām brīdināti par iespējamajām represijām pret šo organizāciju biedriem. 1940. gadā no skolas sāka pazust audzēkņi – viņi gāja uz skolu un neatgriezās. Gudrākajiem, kam laukos dzīvoja radinieki, laimējās laikus aizbraukt. Daudz puišu pazuda uz visiem laikiem. Vecāki gāja meklēt, mums, bērniem, piekodināja palikt mājās, taču pūles bija veltīgas. Vēlāk jau zinājām, ka viņi apcietināti un kaut kur aizvesti. Dzirdējām, ka šajā akcijā iesaistīti arī «čekā» strādājošie ebreji.
Kad ienāca vācieši, atklājās, ka Jelgavas cietuma pagalmā, kur tagad atrodas Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļa, aprakti visi nogalinātie Pētera ģimnāzijas skolēni. Viņus izraka un veda uz kapiem apglabāt. Visa Jelgava piedalījās šajās masu bērēs, ielas bija pilnas ļaužu. Nogalināto vidū bija man pazīstami cilvēki, tāpēc arī es devos turp. Bojāgājušajiem nebija vēl ne astoņpadsmit gadu…
Nevaru nevienu tiesāt par šiem notikumiem. Krievu armiju nevainoju, tai bija jāpilda priekšniecības pavēles. Sava tiesa nodarījumos jāuzņemas «čekai», kuras rindās bija ne tie «spīdošākie» prāti.
Vēlāk, vācu laikā, daudzi bijušie skolēni iestājās brīvprātīgajos, lai atriebtu savus nogalinātos klasesbiedrus. Leģionāri cīnījās, lai latvieši Kurzemes katlā paliktu dzīvi un tiktu pāri jūrai. Es to zinu, jo arī tur biju. Uzskatu, ka leģionārus esam nepelnīti aizmirsuši, viņus, kam uz formas tērpa piedurknes bija Latvijas karodziņš vairogā. Daudzi tika iesaukti armijā ar varu. Es atceros, kā ķēra rokā latviešu puišus, kuri negribēja iet armijā. Tie, kas dzimuši pēc kara, to nezina, jo vēsture taču tika slēpta.
Kādas vētras tikai mums nav pāri gājušas! Atceros, kā vācieši gūstekņus veda: gājiens sākās pie gaisa tilta un beidzās pie Lielupes tilta. Gūstekņi rindā pa pieci – noskranduši, kājas apsietas ar lupatām. Iet, rokās saķērušies, var redzēt, ka spēka nav. Nokrīt zēns, asinīm noplūdis. Vācietis pieiet un sper ar kāju. Es pie viņa klāt un saku: ko jūs darāt? Vai jums mātes nav? Vai šim gūsteknim mātes nav? Vai tā var spert?
Atceros, kā kara laikā Jelgavas policijā, drošības dienestā strādāja latviešu puiši. Vienmēr glīti, kārtīgi saģērbti, pieklājīgi. Nodarbojās gan ar pierakstīšanu un izrakstīšanu, gan arī, protams, ar politiskām lietām.
Nepelnīti esam aizmirsuši Latvijas laiku, kad valdīja Kārlis Ulmanis. Tie bija valsts ziedu laiki tautsaimniecībā, izglītībā, medicīnā. Tas viss ir klajā pretrunā ar mūsdienām. Bērni paliek bez izglītības, lauksaimniecība iet uz grunti, nav mums rūpniecības, un tas nevienu neinteresē. Izglītotie neiejaucas vai brauc no Latvijas prom. Kur miljoni paliek, jāizzīlē kafijas biezumos.
Man ir kauns to latviešu puišu priekšā, kuriem tīši vai netīši bija jānoliek galva Dzimtenes labā. Viņi bija Latvijas patrioti, ar to viņi dzīvoja un ar to arī mira. Mums būtu jāpadomā, kādu mantojumu atstāsim saviem bērniem.
Ar cieņu – Lidija Strautiņa Jelgavā
