Andžela un Arnolds. 2003. gada 19. februārī viņi reģistrēja savu laulību. Uz jautājumu, kas ir mīlestība, Andžela paskatās uz savu vīru un smaida.
Andžela un Arnolds. 2003. gada 19. februārī viņi reģistrēja savu laulību. Uz jautājumu, kas ir mīlestība, Andžela paskatās uz savu vīru un smaida. “Zinu gan, kas tas ir. Es taču viņu mīlu!” Andžela ir invalīde kopš bērnības, bet Arnolds 30 gadu nosēdējis cietumā par zagšanu.
Viņam mēdz pārmest, ka vīrietis Andželu izmanto, bet Arnolds teic, ka katru dienu par viņu rūpējas. Pēc tam, kad bijām abus nofotografējuši, aicināju viņus ārpus ierastā mitekļa. Tā kā novembra dienas ir drēgnas, izvēlējos savus sarunu biedrus uzaicināt uz kafejnīcu “Jūrate”. Andžela smaidot dzēra kafiju un ēda bulciņu. Viņa teica: “Pēc ubagošanas Arnolds mani bieži aizved uz “Laimdotu”, tad es tur dzeru kafiju, ēdu garšīgu kūciņu un gaļas salātus. Man nav nekas labāks par gaļas salātiem.”
Kur lai izvāra cūkas galvu?
Viņi satikušies 1999. gadā, kad Andželai, kas toreiz ubagoja tirgū, kāds cilvēks iedeva cūkas galvu, bet viņai nebija kur to izvārīt. “Es aizgāju izvārīt cūkas galvu pie Arnolda,” smaidot atceras Andžela. “Toreiz viņam bija citas sievietes, bet tagad nav. Es neļauju.” Andžela lieto alkoholu. “Agrāk nedzēru, bet, kad nomira mamma, sāku dzert un smēķēt.” Bērnībā meiteni gribēja noslīcināt. “Mammas mīļākais mani ar visiem ratiem iegrūda upē. Es skaļi kliedzu, cilvēki mani izglāba. Mammu aizveda uz atskurbtuvi, bet mani uz Baldones patversmi. Man toreiz laikam bija seši gadi, bet es nestaigāju. Tikai pēc gada uztaisīja operāciju.” Vēlāk meitene nonākusi Raiskuma internātskolā. Tad kādu laiku dzīvojusi pie krustmātes. Vēlāk atgriezusies pie savas mātes un tēva, kas, cik noprotams, tolaik dzīvojuši kopā.
Izlikta uz ielas, sadurta
Ubagot Andžela sākusi tikai tad, kad ar tiesas spriedumu 1996. gada vēlā rudenī izlikta uz ielas bez citas dzīvesvietas ierādīšanas. “Mamma strādāja par sētnieci 10. namu pārvaldē un dabūja dzīvokli. Kad viņa nomira, nevarēju samaksāt īri, tāpēc iekrājās parāds. Kad mani izlika, dzīvoju pie Taņas Lastočkinas. Visu naudu – pensiju un to, ko saubagoju, – atdevu Taņai. Tagad viņa ir nodzērusies. Vēlāk dzīvoju kopā ar kādu vīrieti, bet viņš mani dzērumā sadūra. Slimnīcā gulēju ilgi, jo bija sadurts aizkuņģa dziedzeris, taisnā zarna un pārrauta plaušu plēve. Viņš dabūja trīs gadus nosacīti. Es sāku dzīvot nakts patversmē.” Nakts patversmē nonāca arī Arnolds.
Andželas darbs – svaigā gaisā
Visizdevīgāk ubagot esot tirgū, bet tur vairs neļaujot. Tagad Andželas darbavieta ir pie veikala “Ķekava” darbdienās, bet svētdienās viņa dodas “strādāt” pie katoļu baznīcas. Vienu laiku arī tur nevarēja, jo kāds invalīds, kas arī ubagoja, sacēlis skandālu. Tagad atkal drīkstot. Dienā var saubagot kādus četru piecus latus. Vienu reizi esot gadījies, ka iedoti pieci lati gabalā. “Brauca mašīna, apstājās, izlēca viens cilvēks, laikam biezais, un iedeva man piecus latus,” atceras Andžela.
Laimīgais jaunais pāris
Pienāca diena, kad Andžela dabūja mazu dzīvoklīti sociālajā mājā. Toreiz viņa bija ļoti laimīga. Pati izmazgāt veļu nespēja, bet tur par to parūpējās. Andželai līdzās bija Arnolds, bijušais cietumnieks, kas dzīvoklī nebija pierakstīts, bet veda viņu pastaigāties. Labs laiks bija. “Mums ieteica apprecēties, jo tad pierakstīšot arī Arnoldu, bet, kad bijām apprecējušies, man pateica: “Vīrs tev tagad ir, lai viņš par tevi arī rūpējas.” Gribētos jautāt, kam domāti sociālie dzīvokļi, ja ne invalīdei, kas pirms vairākiem gadiem izmesta uz ielas bez citas platības ierādīšanas.” Šajā laikā viņa ir sadurta, iemācījusies dzert un smēķēt, jo ko gan citu bija darīt. Vai kāds cits, izņemot ielu un tās noteikumus, viņu pieņēma? Tas ir vai nav humāni – atstāt šo cilvēku bijušā cietumnieka aprūpē, iedalot mitekli ēkā Stacijas ielā 13. To gan negribētu teikt Arnoldam pazemojošā veidā, jo jau astoņus gadus viņš ir brīvībā, bet, raugoties patiesībai acīs, jāatzīst, ka Arnolds vienkārši neprot rūpēties par otru tik labi, lai varētu teikt, ka Andžela ir drošās rokās. Kad mēs kāpām lejā pa viņu dzīvesvietas kāpnēm, jautāju, vai nevarētu uz tām uzlikt kādus dēļus. “Priekš kam?” Arnolds bija neizpratnē. “Lai Andželai būtu vieglāk,” atbildēju.
Gribu būt kopā ar vīru
Viņi kopā dzer. Dažreiz viņš Andželu arī piekauj, bet ne pārāk bieži. Salīdzinot ar līdz šim piedzīvoto, tā Andželai vairāk ir mīlestība, nevis lāsts. Kad sievietei jautāju, ko viņa labprātāk izvēlētos – dzīvi sociālajā dzīvoklī bez Arnolda vai to, kuru viņi dzīvo tagad, kopā. “Kopā, es labāk gribu dzīvot kopā ar vīru.” Mums var likties visādi, bet viena lieta šajā stāstā ir galvenā – Andžela ir sodīta kopš dzimšanas. Vispirms piedzimstot par invalīdi, tad piedzīvojot slīcināšanu, vēlāk, kad izmesta uz ielas un ar savām nespējīgajām kājām klunkurējusi no viena pie cita, lai dabūtu pajumti. Padibenes viņai sniedza tik, cik varēja. Pat ja ir taisnība, ka Arnolds šo sievieti izmanto, maksā taču Andžela. Viņa ir laimīga, ka blakus ir cilvēks. Viņai nekad nav bijis pārāk daudz. Vietā, kur viņi dzīvo, smird. Tur ir tikai aukstais ūdens, turklāt – tikai virtuvē, kas atrodas nesamērīgi tālu. Izmazgāt veļu nav iespējams. Četrus mēnešus viņu miteklī ir arī suns. Drošībai.
Ikdienas bilance
Gunārs Arnolds Losevs varbūt tiešām gribējis izdarīt gudru manevru, apprecot Andželu, – tikt pie dzīvokļa un kaut kādas naudas, tomēr jāatzīst, viņš sev vien saprotamā veidā par sievu arī rūpējas. Turklāt, kas ir labāk – rūpēties, saņemot kādu kompensāciju, vai zagt un nonākt cietumā?
Vai mazums šodien ir ģimeņu, kurās vīri nevarīgi gaida labākus laikus, bet sievas strādā par trim? Andželas nodarbošanās ir ubagošana, viņas vīra – ratiņu stumšana. Un svarīgākais, ka viņš apmierina Andželas vajadzību pēc cilvēka klātbūtnes. Viņa vairs nejūtas vientuļa. Dažreiz Arnoldam gan uznākot “melnie”. Visu grib mest pie malas un atkal tikt cietumā. Bet tie ir tumšie brīži. Uz jautājumu, vai Arnolds kādu ir mīlējis, viņš atbild: “Jā, savu sievu Oļu.” Saskaitot viņu ienākumus – Andželas pabalstus un ubagošanā gūto –, iznāk tik, lai varētu nopirkt palagus vai grīdas krāsu. Tomēr ne viens, ne otrs no viņiem nav spējīgs to izdarīt. Viens savas invaliditātes, otrs – ierastā dzīves veida dēļ. Jājautā tikai, kāpēc Andželu soda vēlreiz. Viņai bija un ir nepieciešams sociālais dzīvoklis.
