Jau piecpadsmit gadu Valdis Čakars Kalnciema pagasta Gulbju ciemā audzē arbūzus. Lietavu dēļ šoruden ražu nācies novākt augusta beigās – mēnesi pirms laika. No divdesmit stādiem izauguši tik vien kā pārdesmit kilogramu sulīgo augļu, taču citu gadu ienākusies pat pustonna.
Uz pensionētā inženiera V.Čakara un viņa sievas Intas iekopto dārzu nākas braukt pa šauru celiņu gar dīķiem, kas izveidojušies izstrādājos māla karjeros. Ģimenes iekoptā zemes strēle ar augļu kokiem un dobēm piegulst Kaigu purvam, un, pa tā sūnu paklāju staigājot, liekas, ka esi uzkāpis uz mīksta matrača. Tur atrodas trīs divdesmit kvadrātmetru lieli ar komposta kārtu segti niedru klājumi, «siltās dobes», kurās V.Čakars audzē arbūzus. Malēnieši nebaidās darīt citādiDārzkopis par sevi smiedamies teic, ka viņa dzimtajā Malienas pusē ļaudis ar maisiem nesot istabā gaismu un arī pašam patīkot izgudrot ko neparastu. Ierosmi arbūzu audzēšanai devuši amerikāņi. Deviņdesmito gadu sākumā kalnciemnieki saņēmuši aizokeāna humānās palīdzības sūtījumus. Vienā bijusi paciņa ar arbūzu sēklām, kas nevienam nav bijušas vajadzīgas. V.Čakars tās ielicis puķu podā un maijā izstādījis purvā. Pirmajā gadā izauguši divi bumbulīši, drusciņ liekāki par tomātu. Taču no iegūtajām sēklām nākamajā gadā attīstījušies trīs četrus kilogramus smagi augļi. Amerikāņu sēklas izdevies pieradināt. Ar sauli nepietiekAr saules enerģiju arbūzu audzēšanai Latvijā tomēr nepietiek, domā V.Čakars, kura «dobes» apsilda mikroorganismi, kas pūdē niedres. Pūšanas procesā izdalās siltums, kas nonāk tieši pie arbūzu saknēm. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātnes institūta līdzstrādnieks Andris Bāliņš teic, ka mēģinājumi ieaudzēt arbūzus, melones un citus dienvidu augus Latvijā turpinās jau no 20. gadsimta sākuma. Pirms simt gadiem daudziem latviešiem arī tomāti likušies mūsu zemei pārāk salīgi. «Vienā no karstajām vasarām Rēzeknes pusē esmu redzējis lauku, kurā ir pat četrpadsmit kilogramu smagi arbūzi. Tie ir veselīgi, sevišķi noder cilvēkiem, kas sirgst ar dzelzs trūkumu asinīs,» piebilst zinātnieks.
