Pagājušo ceturtdien Saeima kārtējo reizi tā arī neizskatīja «Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likumu» trešajā lasījumā.
Pagājušo ceturtdien Saeima kārtējo reizi tā arī neizskatīja «Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likumu» trešajā lasījumā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija atsauca likuma izskatīšanu plenārsēdē, pamatojot savu lēmumu ar to, ka Ministru prezidents pēc konsultācijām ar reliģiskajām organizācijām iesniedzis papildu priekšlikumus attiecībā uz šo likumu. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija to uzskatīja par pietiekamu iemeslu, lai atkal novilcinātu likuma pieņemšanu trešajā un galīgajā lasījumā. Tas jau nekas, ka tas tiek gatavots jau veselus sešus gadus. Šai sakarā var droši apgalvot, ka sācies kārtējais pirmsvēlēšanu drudzis un Saeimā iestājies politiskās impotences periods, kas nu galīgi nav piemērots svarīgu lēmumu pieņemšanai. Tai skaitā izlemt, vai Latvijā jāatļauj legāli izdarīt aborta operācijas vai ne.
Kopumā «Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likuma» mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu un nodrošinātu jebkuras personas tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību. Taču galvenās diskusijas attiecībā uz šo likumu ir par tā sesto nodaļu, kurā ir atrunāta kārtība, kādā veicama grūtniecības pārtraukšana. Līdz šim abortu veikšanu regulēja Labklājības ministrijas 1993. gada izdotais rīkojums. Pret abortu veikšanas leģitimizāciju aktīvi protestē gandrīz vai visas valstī reģistrētās reliģiskās organizācijas, kas arī uzlūkojams kā galvenais iemesls, kādēļ minētais likums vēl joprojām nav pieņemts. Reliģisko organizāciju aktivitātes ir spilgts piemērs tam, kā organizēta pilsoniskā sabiedrība var ietekmēt iedzīvotājiem svarīgu lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr šoreiz mums uz reliģisko organizāciju aktivitātēm jāskatās visai piesardzīgi, atceroties to, ka jau baznīcas ideoloģijas pamatā ir doma par visa dzīvā saglabāšanu, neņemot vērā blakusapstākļus. Baznīca abortu nekad neatzīs, tādēļ arī nav iespējams kompromiss starp valstiskajām un baznīcas interesēm. Jā, abortu legalizācija patiešām ir valsts interesēs, jo aizliegums nekad neko nav atrisinājis.
Ja baznīcai būtu noteikšana, laikam tiktu aizliegts lietot arī tabakas un alkohola izstrādājumus, taču jāšaubās, vai tas ko atrisinātu. Šodien varam droši apgalvot, ka, tikai padarot grūtniecības pārtraukšanas operāciju par legālu, varam izvairīties no kaktu abortiem, kas ne vienai vien sievietei (jau kāda bērna mātei) atņemtu dzīvību, abortu tūrisma, pārpildītiem bērnunamiem vai simtiem nepilngadīgu māmiņu. Šoreiz baznīckungi laikam ir aizmirsuši, ka valsts no baznīcas ir nošķirta, un nav visai korekti konfesiju vadītājiem kā baznīcas amatpersonām, publiski paužot savu viedokli, ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanas procesu. Turklāt baznīckungi, paužot savu nostāju, to identificē ar visu konfesijai piederīgo viedokli, kas patiesībā tā nemaz nav. Arī socioloģiskās aptaujas norāda, ka vairums iedzīvotāju, kā ticīgie, tā neticīgie, tomēr atbalsta aborta operāciju nepieciešamību, īpaši par to iestājas sievietes. Būtībā jau baznīcas konservatīvā politika vispār ir nesaprotama, jo nevienam ar likumu nevar piespiest kļūt par māti vai tēvu, turklāt katra jaunā dzīvība ir pelnījusi maksimāli labvēlīgu sociālo vidi un mīlošus vecākus.
Turklāt aborts sievietei nav tā vieglākā izšķiršanās, tas ir psiholoģiski grūts lēmums, kas netiek pieņemts vieglprātīgi, domājot vienīgi par savām šauri egoistiskajām interesēm. Šai sakarā valdība un Saeima cenšas pārlieku respektēt baznīcas ideoloģijas oficiālo viedokli, taču mazāk uzklausa pašas sievietes, kuras vistiešāk skar šis jautājums. Baznīca nav gatava arī piedāvāt alternatīvas, piemēram, svētdienas skolā pievērst uzmanību seksuālās audzināšanas jautājumiem, stāstīt par kontracepcijas iespējām, kas kaut nedaudz varētu risināt problēmu.
Šai sakarā jāmin vēl kāds piemērs. LLU Sociālo zinātņu fakultātes 3. kursa studentes veica pētījumu, proti, Jelgavā tika aptaujāta virkne reliģisko konfesiju pārstāvju par to, kā baznīca varētu palīdzēt sievietei ar bērnu, kas palikusi bez tuvinieku atbalsta. Visur, izņemot Sv.Annas baznīcu, piedāvāts tikai morāls atbalsts, kas tādos apstākļos ir daudz par maz. Sv.Annas baznīca sadarbībā ar kristīgo misiju «Pakāpieni» piedāvā palīdzību jaunajām māmiņām, kas palikušas bez aprūpes. Sievietei ir jābūt pārliecinātai, ka bērnam būs viss nepieciešamais, pirms izšķirties par tā laišanu pasaulē, nevis tikai jānodrošina bērnam «kailā dzīvība», kas ir baznīcas piedāvātais variants. Protams, daudz varētu runāt par kristīgo ētiku, tās principiem, taču jāsaprot, ka ne viss pasaulē ir iekārtots pēc šīs shēmas, un aborts attiecīgā situācijā bieži ir mazākais no ļaunumiem. Kā redzam, baznīcas tabu politika šodien nevar tikt uztverta tikpat neapstrīdami kā 13. gs. Starp citu, arī tad jau tika izdarīti aborti.
Politiķiem būtu jāparāda mugurkauls un pēc iespējas ātrāk jāpieņem «Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likums», kas beidzot sakārtotu grūtniecības pārtraukšanas un mākslīgās apaugļošanas juridisko bāzi.
