Gadu gaitā mainījušies ne tikai pilsētu, ciemu, bet arī mājokļu attālumi. Cilvēki pieraduši dzīvot ne tikai kilometru attālumā mērāmās viensētās, bet nu jau arī daudzstāvu mājās, kur kaimiņu tuvums izjūtams gandrīz nepārtraukti.
Gadu gaitā mainījušies ne tikai pilsētu, ciemu, bet arī mājokļu attālumi. Cilvēki pieraduši dzīvot ne tikai kilometru attālumā mērāmās viensētās, bet nu jau arī daudzstāvu mājās, kur kaimiņu tuvums izjūtams gandrīz nepārtraukti.
Katra valsts ir teritorija, kuru iezīmē skaidri noteiktas robežas. Tā sastāv no mazākām teritorijām – apgabaliem, pavalstīm – , kas iedalāmas vēl sīkāk – pilsētās, kurās savukārt ir vairākas ielas. Piemēram, ar savu mājokli iedzīvotājus saista netveramas saites, tādēļ arī zināmi daudzi vardarbības un pat slepkavību gadījumi, aizstāvot savu dzīvesvietu.
Teritorija ir telpa vai apgabals, kuru persona atzīst par savu, it kā tas būtu ķermeņa turpinājums. Arī vairākums dzīvnieku kādu telpu ap ķermeni uzskata par savu. Cik lielu, tas atkarīgs galvenokārt no tā, cik sablīvētos apstākļos tie uzauguši. Cilvēkiem personīgās distances zona atkarīga no iedzīvotāju blīvuma vietā, kur viņš uzaudzis. Dažu kultūru pārstāvji, piemēram, japāņi, ir pieraduši pie liela iedzīvotāju blīvuma, taču citi dod priekšroku plašiem apgabaliem un cenšas ieturēt distanci. Tiem, kas auguši reti apdzīvotos lauku rajonos, nepieciešams vairāk personīgas telpas nekā tiem, kas dzīvojuši lielpilsētās.
Cilvēka īpašums vai vieta, kurā tas regulāri uzturas, veido privātu teritoriju, un viņš cīnīsies, lai to aizstāvētu, gluži tāpat kā gaisa telpu ap sevi. Tādas vietas kā māja, darba vieta un automašīna ir teritorijas ar stingri noteiktām robežām – sienu, vārtu, žogu un durvju veidā. Katrā teritorijā var būt arī apakšteritorijas, piemēram, sievietei mājā – virtuve, tādēļ viņa var iebilst, ja kāds tur ielaužas. Biznesmenim var būt iemīļotā vieta pie konferenču galda, kafejnīcas apmeklētājam – pie kāda noteikta galdiņa, bet namatēvam – savs iecienītais krēsls mājās. Šīs vietas parasti arī atzīmē, piemēram, atstājot uz tām personīgus priekšmetus vai arī tās bieži lietojot. Mājas ģimenes loceklis var atstāt uz sava iemīļotā krēsla, piemēram, žurnālu, lai demonstrētu savas pretenzijas un īpašuma tiesības uz šo teritoriju.
Distances atšķirības jūtamas arī starp cilvēkiem, kas dzīvo privātās un daudzstāvu mājās. pirmie vēlas sev apkārt lielākus plašumus, bet otrie jau pieraduši, ka itin labi dzirdams ne tikai tas, kas notiek pašu dzīvoklī, bet arī kaimiņu nodarbes.
Ja privātmājā dzīvojušam cilvēkam jāpārceļas dzīvot daudzstāvu mājas dzīvoklī, vismaz sākumā pie pārmaiņām pierast ir grūti – gan pie trokšņu dzirdamības, gan pie tā, ka, sperot soli aiz sava mājokļa durvīm, iespējams satikt uzreiz veselu baru kaimiņu.
Turklāt informācija par katru dzīvojošo mājā tiek pārnēsāta apbrīnojamā ātrumā. Kaut ko izdarīt «pa kluso» ir gandrīz neiespējami.
«Ja cilvēks savā mājā dzīvo viens, viņam izveidojas stingri paradumi, kuru ievērošana kļūst par zināmu baudu. Bet savs prieks bija arī viena otra paraduma laušana.»
B.Šovs
