Māja bija tāda pati kā visas. Nedaudz piekususi no gadu nastas, ar viegli apķēpātu kāpņu telpu un pavisam parastiem iedzīvotājiem. Kādā sestdienas naktī, kad citi pilsētnieki veldzēja zemapziņu sapņu pasaulē, Anita pēkšņi pamodās.
Māja bija tāda pati kā visas. Nedaudz piekususi no gadu nastas, ar viegli apķēpātu kāpņu telpu un pavisam parastiem iedzīvotājiem. Kādā sestdienas naktī, kad citi pilsētnieki veldzēja zemapziņu sapņu pasaulē, Anita pēkšņi pamodās.
Tas gan nebūtu nekas dīvains, ņemot vērā cienījamo vecumu. Bezmiega naktis kundzei gadījās bieži. Piecēlusies gultā sēdus, viņa ieklausījās klusumā, līdz sadzirdēja tādu kā graušanu, tādu kā koka sprakšķēšanu. Izklausījās, it kā peles grauztos dzīvoklī.
Skrapšķēšana kādu mirkli turpinājās, līdz apklusa. Mazliet nemierīgu sirdi Anita jau mēģināja laisties atpakaļ sapņu pasaulē, kad pēkšņi atkal satrūkās no tiem pašiem grauzieniem. Tikai šoreiz dīvainās skaņas nāca no pavisam citas istabas daļas. Ieslēgusi gaismu, kundze cerēja ieraudzīt nešpetno grauzēju pārbīlī bēgam, bet – nekā. Graušana it kā mitējās, bet nekādu dzīvības pazīmju. Pēc krietna laika gandrīz aizmigušo prātu pamodināja tās pašas skaņas, tikai citā istabas daļā. Galu galā, kad pēc gandrīz stundu ilgiem pūliņiem neizdevās atrast skaņas avotu, viņai pret rītu izdevās aizmigt.
Nākamajā dienā Anita rūpīgi pārmeklēja visu dzīvokli. Mēģinot atbīdīt mēbeles, cik nu tas bija sirmās kundzes spēkos, pārbaudot katru stūri, sienu salaiduma vietās meklējot kaut mazāko iemeslu mistiskajām nakts skaņām, taču – atkal nekā.
Vakarā pēc konsultācijas ar savu vienmēr zinošo draudzeni Zigrīdu Anita nolika istabas vidū siera gabaliņu. Tā sakot, ja tiešām būs kāda dzīva radība, siers būšot nograuzts, tad arī varot ķerties pie radikālākām metodēm. Nakts vidū graušanas skaņas atsākās. Anitas kundze pamodās un cītīgi lūkojās apkārt. Nekā. Nākamajā rītā siers stāvēja kā stāvējis. Nospriedusi, ka našķis nav bijis īsti labs, viņa atstāja uz grīdas miltu bļodiņu, bet arī tai neviens naktī nebija pieskāries. Kundzes sirdi jau sāka plosīt dusmas. Kā gan sīkais grauzējs spēja atteikties no augstākā labuma miltiem?
Ķerties pie peļu un žurku indēm tā kā negribējās, tāpēc Anita nolēma uzstādīt lamatiņas. Aizņēmusies no draudzenēm visus peļu lamatu krājumus, viņa izlika tās pa visu dzīvokli, lai noklātu pēc iespējas lielāku teritoriju. Nu gan tam nešpetnajam grauzējam vajadzēja uzķerties.
Pamodusies nakts vidū no slāpēm, Anita piecēlās un devās uz virtuvi. Negulētās naktis bija darījušas savu, un miegs gāzās virsū gluži kā siena blāķis no kūtsaugšas bērnībā. Ielējusi krūzē ūdeni un atbalstījusies uz virtuves galda malas, samiegojusies kundze jau grasījās to dzert, bet… piepeši sarāvās un iekliedzās spējās sāpēs. Miegs bija kā ar roku noņemts. Tās bija peļu lamatas. Anita izmisumā taustījās pēc elektrības slēdža, bet pamanījās iekāpt vēl vienās lamatiņās. Beidzot, kad gaisma bija ieslēgta, sieviete vienlaikus mocījās ar apžilbumu un mēģināja ar rokām sataustīt lamatas un dabūt tās nost no savām pēdām. Laikam jau kundzes tvēriens bija par vāju, un ierīce atkal aizcirtās, tikai šoreiz uz kreisās rokas pirksta. Nelaimīgā sieviete, gluži kā trešais ķēniņa dēls ar trīsgalvaino pūķi cīnoties, tikai ar mokām dabūja lamatas nost.
Ārsta diagnoze bija necila – spēcīgi sasitumi un asins izplūdumi. Lādējot visu, ko zināja, Anita salasīja izliktās lamatas un nosprieda kādu laiku grauzēju ignorēt. Bet, kā par brīnumu, graušana bija mitējusies. Atlika vien cerēt, ka ar skaļajiem nakts pārdzīvojumiem būs izdevies nelūgto viesi aizbiedēt.
Dažas dienas vēlāk kaimiņiene no apakšstāva aicināja Anitu ciemos, lepni sakot, lai nāk novērtēt mazdēliņa veikumu. Paķērusi veikalā parasto “Klostera vīnu”, Anita devās ciemos – ar joprojām smeldzošo kāju un roku. Ienākusi kaimiņienes dzīvoklī, kundze konstatēja, ka to vairs nevar ne pazīt. Izlīmētas svaigas tapetes, un griesti kļuvuši balti kā sniegs. Bet pati saimniece nevarēja vien beigt slavēt sava Jancīša veikumu, kas cēlies pat brīvdienās nakts vidū, lai varētu griestiem veco krāsu nokasīt, vecās tapetes noplēst un veikt pārējos darbus, lai remonts būtu pirmklasīgs. Nu Anita saprata, kur radās tās graušanas un skrapstēšanas skaņas. Viņa arī skaidri saprata, kurš vainojams viņas smeldzošajās kājās un pirkstos, bet mīļā miera un kaimiņu būšanas dēļ nolēma vien pasmaidīt, redzot “grauzēju” klātienē un joprojām sajūtot, ko viņai šis remonts maksājis.
