«Kur palikusi mana nauda!» 1. janvārī iesaucās uzņēmēja Ieva Kugiene. Lietuvieši gan viegli pāriet uz eiro un stiprina uzņēmēju garu.
Pirms piecarpus gadiem, kad bijām ekonomiskās krīzes augstākajā punktā, «Ziņas» viesojās kaimiņos – sadraudzības pilsētā Šauļos. Lietuviešiem daudzās jomās gan gāja, gan arī iet labāk. Lietuvas valsts ekonomikas lejupslīdē iztika bez Starptautiskā Valūtas fonda aizņēmuma. Taču ar eiro Latvija Lietuvai izrādījās priekšā. Tā redakcijā radās doma aizbraukt apskatīties, kā nu brāļu tautai klājas pārejā uz jauno valūtu.
Saprot, ka NATO nav joka pēc
Pa šoseju tuvojoties Šauļiem, jau pa labu gabalu redzamo Pētera un Pāvila katedrāli slēpa pelēcīga dūmaka. Pie katedrāles, kas atrodas 114 tūkstošu iedzīvotāju pilsētas ziemeļu daļā, izvietojas arī tās administratīvais centrs, kā arī vairāk nekā kilometru garā jau septiņdesmitajos gados pēc Eiropas parauga veidotā gājēju iela. Rīta stundā «Ziņas» diezgan brīvi novieto auto, jo vairums no tālākajiem pieturas punktiem jau ir kājām ejamos attālumos.
Jāpiebilst, ka Šauļu ielas atšķirībā no Jelgavas ir kaisītas nevis ar smiltīm, bet akmens šķembiņām, kas ir efektīvāks pretslīdes līdzeklis. Staigājot pa Šauļiem, nevar nepamanīt vēl kādu pilsētas īpatnību. Proti, pavisam netālu dūmakainajās debesīs nodārd NATO kara lidmašīnu pāris. Pie Šauļiem atrodas vēl padomju laikos būvētais un nocietinātais Lietuvas Gaisa spēku lidlauks, ko kopš 2004. gada izmanto NATO lidmašīnas, kas patrulē Baltijas valstu gaisa telpā. Troksnis nav mazs, «Ziņu» viesošanās piecu stundu laikā to gan iznāk dzirdēt tikai vienu reizi. Nevalstisko organizāciju līderis Ģedemins Vīšņausks stāsta, ka agrāk Šauļu iedzīvotāji vairāk sūdzējušies par šo pilsētas vides piesārņojumu (kāds, protams, bija arī padomju okupācijas laikā). Taču kopš pērnā pavasara, kad saasinājās Ukrainas krīze, sūdzības par NATO lidmašīnu radīto troksni Šauļos norimušas. Lietuvieši saprot, ka viņu sabiedroto veiktā gaisa sardze nav vis joka pēc. Ģedemins piebilst, ka, iespējams, līdzīgi esot ar eiro. Līdz ar saasinājumiem austrumos Lietuvas sabiedrībā mazāk rodas šaubas, vai šo ES kopējo valūtu ieviest bija vērts.
Uzņēmēji apvienojas klasteros
Lietuviešu uzņēmēja Ieva Kugiene, kas Šauļu apriņķa mazpilsētā Kuršēnos atvērusi savu šūšanas uzņēmumu «Sermega», stāsta, ka, jaunajā gadā datorā ieskatoties savā bankas kontā, neviļus nācies brīnīties: «Kur palikusi mana nauda!» Eiro par litu taču ir trīsreiz vērtīgāks, tādēļ arī skaitļi bankas elektroniskajos dokumentos samazinājušies trīs reizes. Taču nu jau esot pie tā pierasts. Uzņēmēja piebilst, ka 2015. gadu viņa sagaidījusi Rīgā un tur jau latvieši sveikuši un mierinājuši, ka viss būs kārtībā.
I.Kugieni satiekam Šauļu rūpnieku asociācijas sapulcē. Uz to ieradušies astoņi uzņēmumu pārstāvji, kuri izveidojuši klasteri, kas cenšas iegūt savu vietu dzīvnieku aksesuāru tirgū. «Lai spētu konkurēt, mēs nevaram cīnīties katrs atsevišķi. Ir jāveido uzņēmumu apvienības. Mēs spriežam, ka Šauļu apgabalā ir apstākļi, lai taptu divi klasteri – viens nodarbotos ar plastmasas izstrādājumiem, otrs – ar aksesuāriem mīļdzīvniekiem, zirgus ieskaitot,» «Ziņām» teica Lietuvas Ekonomikas ministrijas nekomerciālās aģentūras «Versli Lietuva» pārstāvis Darjus Lasonis un piebilda, ka pēc saviem uzdevumiem tā zināmā mērā ir līdzīga Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai. Todien mīļdzīvnieku aksesuāru klastera dalībnieki devās uz Šeduvu, kas atrodas pusceļā starp Šauļiem un Panevēžu. Šajā viduspunktā viņi pusdienoja ar kaimiņu uzņēmējiem, ko varētu interesēt viņu sadarbības piedāvājums. «Jelgava nav tālāk par Panevēžu,» atzina Šauļu uzņēmēji, piebilstot, ka sadarbības partnerus varētu lūkot arī Latvijas pusē.
Ne tikai fabrika,
bet arī daudz kas cits
Runājot par uzņēmības gara stiprināšanu, Šauļu Rūpnieku asociācijas izpilddirektors Egidijus Anglickis stāsta, ka Šauļu uzņēmēji par savu patronu izvēlējušies kādreizējo ādu apstrādes karali Haimu Frenkeli (1857–1920), kurš 19. un 20. gadsimta mijā deva lielu ieguldījumu Šauļu attīstībā. Pērn par privātuzņēmēju naudu viņam pilsētā tika atklāts piemineklis. Šauļos arī tika iedibināta Haima Frenkeļa prēmija, ko ik gadu tiek piešķirta uzņēmējam, kurš ir bijis sekmīgākais mecenāts. Šauļu pilsētas muzeja vadītāja vietniece Virģīnija Šukščiene, rādot ekspozīciju 1908. gadā jūgendstilā būvētajā H.Frenkeļa ģimenes villā, uzsvēra, ka viņam kā ebreju kopienas pārstāvim bija raksturīgs rūpēties ne tikai par savu, bet arī pilsētas labklājību. H.Frenkelis Šauļos uzbūvējis ne tikai savu fabriku, kurā strādāja 800 darbinieku, bet arī skolas, sinagogu, slimnīcu, nespējnieku namu. Vēl viņš pilsētā izveidoja ugunsdzēsības dienestu. H.Frenkelis kopā ar brāli ādas ģērēšanas biznesu sāka dzimtajā Ukmerģē. 1879. gadā ar pieciem tūkstošiem rubļu kapitālu viņš pārcēla savu darbnīcu uz Šauļiem. Rūpnīcai izejvielas uzņēmums iepirka no apkārtnes zemniekiem. Biznesu sekmēja tolaik uzbūvētā Liepājas–Romnu dzelzceļa līnija. Pirms Pirmā pasaules kara H.Frenkeļa kapitāls sasniedza 14 miljonus zelta rubļu. Pārdzīvojumi un zaudējumi Pirmajā pasaules karā deva smagu triecienu uzņēmēja veselībai, viņš vairs neatguvās un 1920. gadā Vācijā mira. Lietuvas valsts starpkaru laikā biznesu Šauļos attīstīja viņa dēls Jakobs, kurš aktīvi darbojies arī pilsētas valdē. Pirms Otrā pasaules kara, kad Lietuva jau bija okupēta, Jakobs emigrēja. H.Frenkeļa sieva Dora mira Šauļos nacistu ierīkotajā ebreju geto.
Pēctečiem nav pretenziju
V.Šukščiene uzsver, ka H.Frenkeļa laikā Šauļos astoņdesmit procenti iedzīvotāju bija ebreji un viņu kopienai bija liela nozīme pilsētas izaugsmē. H.Frenkeļa pēcteči, kas pērn uz pieminekļa atklāšanu pirmo reizi ieradās Šauļos, nav pieprasījuši Lietuvas valstij kompensācijas ne par villu, ne arī rūpnīcu. «Kompensācijas ebrejiem par okupāciju laikos zaudētājiem īpašumiem ir problemātisks jautājums arī Lietuvā. Taču saistībā ar Frenkeli pretenziju nav,» teic V.Šukščiene. Viņa piebilst, ka gan valsts, gan pašvaldība ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, lai uzņēmēja villu, kur padomju laikos bija ierīkots padomju armijas hospitālis, atjaunotu pienācīgā izskatā. ◆
