Sudrabs un melns, sarkans un zelts. Kaislību atraisīšana. Jauna pasaules radīšana? Ikreiz, kad sieviete un vīrietis viens otru izaicina, rodas jautājums – kurš pirmais?
Sudrabs un melns, sarkans un zelts. Kaislību atraisīšana. Jauna pasaules radīšana? Ikreiz, kad sieviete un vīrietis viens otru izaicina, rodas jautājums – kurš pirmais?
Tērps ir izaicinājuma elements. Visdrošākais. Palīdz reizē atklāties un arī norobežoties.
Tērpu māksla sevī slēpj izaicinājumu. Kustība ir spēks. Grācija – noslēpums.
Mākslā nav nobeigtības. Tā mudina jaunradīt, vienalga, dzeja, mūzika, glezna, deja – ja skatītājā, klausītājā ir kādas dvēseles vibrācijas, notiek domas vai emocionāls jaunradīšanas process, tad māksla dzīvo. To gribētos teikt arī par modes nama “Tēma” salontērpu izrādi “Tango stilā”.
Versiju krāsainība ir vairāk nekā vienkārši “man patīk”. Šoreiz par iespējām. Būt – Tagadnē laimīgam ar to, kas Tu Esi, kas biji un būsi.
… Elegances kundze pastaigājas dārzā. Jauneklis kā vīzija – viņas pagātnes un… tagadnes (?) īstenība. Jo ir kaut kas tāds, kas sievieti dara daiļu jebkurā vecumā. Elegances melnais samts un baltās pērles noskatās tērpu un jaunības krāsainībā ar fakta konstatācijas tiešumu, bez nožēlas. Viņā joprojām kūsā – Es Esmu.
Viņas ir astoņas jelgavnieces, kas tērpušās izsmalcinātībā. Nav sāncensības. Caur viņu krāsainību Elegances kundze atskatās uz savu pagātni – katrs tēls ir viņas dzīves daļa. Sievišķība izpaužas atmiņu mierā un tagadnes uzvarā.
Māris Zolners, tērpu dizainers: “Uztverts ir tieši tas. Gados cienījamā kundze katrā tēlā it kā atskatās uz sevi. Tā nebija modes skate ar jaunākajām tendencēm, bet gan tērpu izrāde, kurā vienlīdz svarīgi spēlē tērps un cilvēks. Ideja, ko gribēju īstenot, realizējās. Vīrieša lomu spilgti aktualizējis Juris Upenieks. Var teikt, ka viņš ir arī katras dāmas balsts. Iespējams, šo izrādi Jelgavā atkārtosim, ir arī pirmie sadarbības piedāvājumi no Rīgas… Kā tas realizēsies, laika jautājums. Paturu prātā, ka šeit ir Jelgava, bet – vai vakarkleita ir lieka greznība? Vakartērps pastāvēs, kamēr pastāvēs cilvēce, un varbūt reiz pienāks laiks, kad dāmas to atļausies uzvilkt mājas ballē, tā radot svētkus sev un ģimenei.”
Edīte Siļķēna, režisore: “Doma dzima vasaras sākumā. Ar Māri vienojāmies teorētiski par galveno, ka tērps nevar būt šķirts no cilvēka dziļākās būtības. Dāmas darba procesā atklājās savā dziļākajā būtībā. Priecēja tas, ko izdarīja Juris. Nedomāju, ka varētu būt labāks vīrieša tēla atklājējs šajā kontekstā. Zināmā mērā esmu apmierināta, jo pilnīgi apmierināta nespēju būt nekad. Vienmēr var vēl labāk. Bet tā ir neapmierinātība ar sevi, nevis ar izrādi kopumā.”
… Un šoreiz nebūt nav svarīgi – ar šiem Šarla Bodlēra vārdiem sākās vai beidzās izrāde: “Vienmēr vajag būt noreibušam. Tā ir visa gudrība. Lai nejustu drausmīgo Laika nastu, kas liec jūsu plecus lejup un spiež jūs pie zemes, vajag reibt bez pārtraukuma. Bet no kā? No vīna, no dzejas, no mīlestības – kā paši gribat. Bet – jānoreibst.”
Komentāri internetā. Defs: “”Džekiem” nav nekā, tik vien kā perversas “apenes” atklāšanā. “Riktīga” bezgaumīgo mantu glabātuve. Bet atklāšanas tērpi no atgriezumiem. Super!”
Vitaļiks: “Kārtējo reizi var pārliecināties, ka veči ņem pretī visu, ko vecenes pamet.”
Nevar saprast – 100 gramu kultūras, demokrātija vai reibums.”
Tērpu izrādi “pasvieda vecis” M.Zolners. Vitaļiks var pārmest tikai to, ka dāmu tērpus skatītājiem nepiedāvāja vīriešu muskuļotie stāvi.
