«Kad man ir nauda, es nedrīkstu dzert; kad man nav naudas – es nevaru dzert! Kad tad lai es dzeru?» šī nedarbu taisītāja Emīla leģendārā frāze ienāca prātā, kad saņēmu ziņu par Pļavu ielas 12. nama nedienām saistībā ar Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldes (NĪP) darbu. Kas nekait apsaimniekotājam, ja tā pārvaldītā māja visus saimnieciskos darbus paveic pašu spēkiem, turklāt vēl maksājot firmai apsaimniekošanas naudu. Nule aprakstītā rosīgā astoņu dzīvokļu māja, pateicoties aktīva pensionāra rūpēm, drīzumā varētu kļūt par paraugu daudzām citām, jo komunikācijas nomainītas, jumts gandrīz visai ēkai jauns, vien atlicis pārkrāsot fasādi. NĪP teju vienīgais uzdevums ir iekasēt naudu par apsaimniekošanu, jo iedzīvotāji no uzņēmuma neko neprasot. Domādami, ka dzīvokļu īpašnieki patiesi ir lēmēji, bet apsaimniekotājs tikai izpilda viņu vajadzības, iedzīvotāji nolēma nolietotā siltummezgla vietā sagādāt jaunu. Tā kā pāris gadu laikā mājas bilancē iekrājusies paprāva summa, īpašnieki lūdza NĪP samaksāt pirkuma rēķinu, bet saņēma atteikumu. Vajagot komisiju, kas pateiks, vai siltumsūknis maz jāmaina. Te tev nu bija teorija un dzīves realitāte! Pļavu ielā šī sistēma nestrādā. NĪP šefs jau gadiem karo ar saimnieciski domājošo mājas vecāko.Rodas aizdomas, vai tikai NĪP nepatiku šajā gadījumā nav izraisījis iedzīvotāju rosīgums – ja jau māja naudu iekrājusi, tad taču firma varētu nomainīt sūkni, par to noplēšot septiņas ādas. Bet te – paši sameklējuši. Nav jau nekāds noslēpums, ka vienas spuldzītes nomaiņai kāpņu telpā NĪP sūta trīs vīrus, savukārt durvju koda atslēgas nomaiņa NĪP izmaksā 100 latu, bet iedzīvotāji tādu pašu nopērk un ieliek par 35 latiem. Ja tā parēķina, no naudīgām mājām NĪP sanāk laba peļņa.
