«Dzīvē jāmāk rēķināt un loģiski domāt. Kamēr vari darboties, tikmēr var dzīvot. Tas, kurš nav pieradis visu laiku intensīvi strādāt, tas ir beigts pensionārs,» saka Silvija Šinke.
«Dzīvē jāmāk rēķināt un loģiski domāt. Kamēr vari darboties, tikmēr var dzīvot. Tas, kurš nav pieradis visu laiku intensīvi strādāt, tas ir beigts pensionārs,» saka Silvija Šinke.
Viņas dienas paiet darbīgi. Meita ar vīru un mazdēliem dzīvo Salacgrīvā, bet Silvijas kundze rūpējas par sava vectēva celto māju, kopj dārzu un brīvos brīžos raksta dienasgrāmatu. Pateicoties savam pētnieciskajam garam, viņa ir iztaujājusi vecākus un vecvecākus, bet labā atmiņa palīdz atcerēties vēl to, kas noticis pirms daudziem gadiem…
Tēvs
Mans tēvs Kārlis Krūkliņš dzimis Allažu pagasta Upītēs 1906. gadā. Pirmā pasaules kara laikā bija nodots pie radiem uz vasaru. Kad viņi devušies bēgļu gaitās, pametuši puiku – lai darās pats, kā grib. Tā viņš aizklīda līdz Valkai, kur satika pazīstamu cilvēku no Allažiem. Tas viņam pastāstīja, ka Pleskavas apgabalā pie Čudovas ezera ir latviešu kolonija. Kārlis utains un netīrs nonācis tur pašā Ziemassvētku vakarā. Vispirms puikam likuši iet uz pirti, iedevuši jaunas drēbes, bet vecās nokurinājuši. Pēc tam zēns no pārguruma nogulējis divas naktis un dienu. Bēgļu gaitās tēvs izgāja dzīves skolu, dažādus darbus iemācījās. Tikai 20. gadu sākumā viņš atgriezās Latvijā pie saviem vecākiem.
1928. gadā, dienēdams 5. Cēsu kājnieku pulkā, beidzis zirgu apkalšanas kursus. Vēlāk viņš saimniecībā iekārtoja smēdi un nodarbojās ar kalšanas darbiem, kā arī strādāja algotu darbu pie mežu uzpircēja.
Vācu laikā tēvam no armijas izdevās izvairīties sliktās veselības dēļ, bet krievu laikā – iestājoties darbā uz dzelzceļa. Ar savu tēvu gāju «vienā solī». Viņš man bija kā labākais draugs.
Māte
Māte Velta ir dzimusi Harkovā. Tur mammas vecāki Pirmā pasaules kara laikā bija «baigie» komersanti, vectēvam nauda – maisiem. Tā mainījās vai katru dienu: te pie varas Petļura, te Mahno. Vecāmāte mammu pavisam maziņu lupatās vīstījusi, kaut kādā grozā bāzusi un apšaudes laikā noteikusi, lai neceļ galvu augšā. Kad atgriezušies Latvijā, krievi uz robežas visu zeltu ņēmuši nost. Vecāmāte mammai to visās iespējamās vietās drēbēs bija salikusi.
1946. gada maijā Allažu pagasta Upītēs māti arestēja. Martā Upītēs bija iegriezušies divi vīrieši. Viens no viņiem meklēja savu līgavu, mūsu radinieci, kas kara beigās bija Latviju atstājusi. Tie vīri bija pretpadomju organizācijas «Latviešu nacionālās atbrīvošanas apvienība» dibinātāji. Pēc aresta viens no viņiem atzinās, ka bijuši arī Upītēs un ar manu māti runājuši. Ar to pietika, lai viņu arestētu.
Par ceļa uzrādītāju čekistiem bija mana tēva māsīca. Stāsta, ka tādiem esot labi maksājuši. Viņa gan pati čekistiem ar laiku apnikusi un aizsūtīta uz Tālajiem Ziemeļiem. Esot brēkusi kā traka, bet, vienalga, dabūjusi četrus gadus.
Tajā nelaimīgajā reizē viņa man atnesa skaistu krūzīti ar apakštasi. Tā man ir vēl tagad. Es tādas lietas pietaupu kā lietišķos pierādījumus.
Māte tikai pēc apcietināšanas uzzināja savu grēku: gribējusi atjaunot buržuāzisku valsti un nodēvēta par buržuāzisko nacionālisti. Saskaņā ar to gadu likumiem viņu notiesāja par neziņošanu uz trim gadiem izsūtījumā Vjatlagā.
Mamma pārbrauca no Sibīrijas 1949. gada janvārī ar galīgi sabeigtiem nerviem. Vēl taču jauna sieviete bija – 35 gadi. Kad Skolotāju ielā martā atkal sāka mašīnas braukāt, mamma bija pārbijusies, ka sūtīs atpakaļ. Atceros, viņa sēdēja, šuva sev kreklus un kravāja koferi. 1991. gadā māti reabilitēja.
Vecvecāki
Kad māti notiesāja, paliku visu vasaru ar tēva tēvu viena pati Allažos. Vectēvs kādu laiku bija pagasta tiesnesis, gudrs vecis, vienmēr man lika braukt «kārtot lietas». Mūsu labais zirgs bija izmainīts pret tādu trofeju ķēmu. Tam varēja kaut tanks braukt virsū, nebaidījās. Man to zirgu sajūdza divričos, un es izbraucu visur, kur vajag. Cilvēki teica: «Re, kur Upīšu skuķis atbrauca, nez ko grib?»
Mammas māte ieradās man pakaļ tikai oktobrī, bija jāsāk skolā iet. Es taupības nolūkos vēl basām kājām skraidīju. Vecmamma saka: «Tev, Silviņ, jābrauc man līdz uz Jelgavu.» Bet vectēvs vēl pieteic: «Nu, meit, tu dodies kroņa maizē.» Es tik ļoti raudāju, nesapratu, kas ir kroņa maize, bet vectēvs bija domājis pārtikas kartiņas. Nekas, dabūjām tās un dzīvojām. Jautrība sākās, kad kartiņas noņēma. Mūsu dzīvoklis bija toreizējā Sarkanarmijas ielā, pāri – veikals uz Puķu ielas stūra. Pie tā cilvēki ieņēma rindu vēl iepriekšējā vakarā un sēdēja gar karaspēka daļas sētu. Mēs abas ar vecomāti arī, vectēvs tādas lietas neatzina. Bet vecmāmiņa man bija «fokusņica». Viņai trīs maisiņi sašūti, un katrā var iebērt pa puskilogramam cukura. Mani rindā noliek sev priekšā. Es savu tiesu dabūju, tagad vecmamma tikusi līdz pārdevējai skaļā balsī saka: «Funt saharu!» Pārdevēja apjūk par to «funtu», bet vecmāte mani aizbāž sev aiz muguras, un es atkal rindā ar citu kuli – man vectēva tiesa arī bija jādabū. Šitādus trikus bija jātaisa, ja gribēja dzīvot saldāk.
Vecāmāte mani visur vadāja: uz kino, bērnu rītiem, leļļu teātri, visur es biju līdz.
Mātes tēvs Rūdolfs bija dārznieks un mācījies Maskavas Botāniskajā dārzā cara laikā. Maskavā viņš iepazinies ar Ernestīni, savu nākamo sievu. Viņa pie kāda fabrikanta bijusi bērnu audzinātāja, pratusi krievu un vācu valodu.
Vectēvam 1948. gadā Jelgavā iedeva zemi. Viņš pats uzcēla māju, siltumnīcas un dzīvoja labi. Saimniecību gan Hruščova laikā lika likvidēt un zemes gabalu krietni samazināja.
Skola
Atbraucu uz Jelgavu no Allažiem, bet visas skolas jau pilnas. Aizsūta mani uz Dambja ielu 17. Tur mana pirmā klase, kurā mācījās tikai meitenes, un pirmā skolotāja Liepkalna. Visvairāk palicis prātā pirmais skolā svinētais jaunais gads ar savu krāsainību. Skolotāja bija glāzēs salējusi koši sarkanu limonādi, vēl uz galda bija valrieksti un katrai bulciņa. Tas man uz visu mūžu atmiņā palicis. Neviena skolotāja pēc tam tā nedarīja, tikai skolotāja Liepkalna.
Viņa bija nākusi pie maniem večukiem un prasījusi, kas man mājas darbus izpilda. Vecāmāte saka: «Te jau mēs esam.» Man bija ļoti labs rokraksts, un pēc pirmās klases man divas grāmatas tika par labām sekmēm un teicamu uzvešanos.
Vēlāk atjaunoja skolu pie ūdenstorņa. Tad mēs visi lielā gājienā devāmies uz jauno skolu – 3. septiņgadīgo.
Ar 1950. gadu sāku dzīvot pusbūvētajā vectēva mājā un mācīties Miezītes skolas 4. klasē. Biju ienācēja, nezināma svešiniece. Skolā visi uz mani kā uz balto zvirbuli lūrēja. Bet man bija viena priekšrocība – es labi mācījos, un mani nevarēja maisā iebāzt. Bija tāds interesants skolotājs Fricis Brigmanis. Viņš pirmajā aritmētikas stundā uzdod kontroldarbu, kas ātrāk un pareizāk uzrakstīs. Es to paveicu pirmā. Pārējie sēž, mutītes no pārsteiguma vaļā. Bet es uzreiz savu reitingu pacēlu. Skolotājs Brigmanis bija liels sporta entuziasts un prata arī mani sportā iesaistīt.
Darbs
Pēc Rīgas Uzskaites un kredīta tehnikuma beigšanas statistiķa specialitātē mani 1956. gadā norīkoja strādāt uz Auci. Ilgi Auce nepastāvēja – 1959. gadā rajonus apvienoja un Auci iekļāva Dobeles rajonā, bet es paliku bez darba. Aizgāju uz izpildkomiteju un teicu: «Meitenes, mirstu nost, palīdziet darbu atrast!» Viņas teica, lai ejot uz krievu skolu, tur rēķinvedi vajagot.
1961. gadā pārcēlāmies ar ģimeni uz Dobeli, tad iekūlos krājkasē un tajā sistēmā «nodauzījos» trīspadsmit un vēl bankā trīs gadus. Bankā katru dienu bija jātaisa bilance, ja kaut kapeika nesaskanēja – sēdi, kamēr atrodas.
Pirmo reizi biju spiesta no krājkases aiziet – mums tur piekomandēja vienu partijas dāmu, kas man visus nervus bojāja. Es tajā laikā strādāju kasē. Tā dāma katru vakaru sēdēja klāt un gaidīja, kamēr naudu saskaitīšu. Bet es nevaru pastrādāt, kad man uz pirkstiem skatās. Toreiz biju ļoti pieklājīga. Varbūt man vienkārši vajadzēja pateikt «Vera, vācies projām, ko skaties!», bet projām aizgāju es. Pēc tam nostrādāju trīs gadus bankā kā stingrā režīma cietumā.
Kad Vera no darba aizgāja, atnācu atpakaļ par rajona krājkases vadītāja vietnieci. Šajā amatā sabiju piecus gadus, tad sēdēju par priekšnieci. Tur bija ļoti grūti – dāmu kolektīvā ir trakāk nekā ar vīriešiem. Un, ja vēl sāk ar līku roku kaut ko čiept, tad jātinas prom.
Pēc tam līnijnieki apvienojās ar Dobeles pastu, un es tur sāku strādāt par kadrinieci. Pensijā aizgāju 1993. gadā, kad likums vairs neatļāva vienlaikus saņemt pensiju un strādāt.
Nāve
Vajag mācēt nomirt. Man Dobelē bija kaimiņš, represētais. Cilvēkam no vecuma ādiņa bija izžuvusi, pats paliek caurspīdīgs – ne redz, ne dzird, ne saprot. Bet kaut kas tomēr vēl iekšā ir. Viņa kundzīte bija aizgājusi komunālos maksāt. Atnāk mājās un skatās – nav tā Žeņečkas nekur. Viņa pati bija ukrainiete, viņš – latvietis. Magadānā izsūtījumā iepazinušies. Bet Žeņečka pie sievas gultiņas uz tepiķīša nokritis un aizmidzis uz mūžu kā īsts džentlmenis.
Kad mēneša laikā man nomira gan tēvs, gan otrais vīrs, nebija laika ne raudāt, ne smieties. Vīra darbabiedri teic, ka es jocīga – ne raud, nekā. Kad tad es raudāšu? Jaunekļi pat līķi nemācēja pa šaurajām kāpnēm iznest un zārkā ielikt. Es kā Čapajevs zirgā viņus komandēju. Apmulsums un emocijas uz īsu brīdi bija jānostumj malā.
Silvijas Šinkes atziņas
Ar to partiju ir tā: ja tu gribi velnam savu dvēseli atdot, stājies partijā. Tu vairs neesi pats, esi lelle, kuru rausta tā un šitā.
Tas ir bagāts, kam pietiek. Bet vai tad kāds mūsējais ir pacēlis roku un teicis – nē, man vairāk nevajag.
Kāpēc zaglis iekrīt? Tāpēc, ka nemāk laikā apstāties.
Tā pensiju būšana ir parodija. Ar tādu naudu neviens nevar dzīvot, un tad ir tā – ne dzīvot, ne mirt.
Kājām ejot, var vairāk ieraudzīt.
