Diezin cik daudz vietu, kur iepirkties, Jelgavā nemaz nav. Vēl jo vairāk, labu pašapkalpošanās veikalu mūsu pilsētā trūkst, tādēļ Herta, būdama ērtas iepirkšanās cienītāja, nereti izvēlas mērot ceļu uz attālo Pārlielupes «Arku».
Diezin cik daudz vietu, kur iepirkties, Jelgavā nemaz nav. Vēl jo vairāk, labu pašapkalpošanās veikalu mūsu pilsētā trūkst, tādēļ Herta, būdama ērtas iepirkšanās cienītāja, nereti izvēlas mērot ceļu uz attālo Pārlielupes «Arku».
Jau ne reizi vien viņai bijis ar kādu preci veikalā jāskraida no viena darbinieka pie otra, veicot teju vai cenu aptauju.
Šoreiz, izlēmusi nopirkt bērnam pirmo zobu birstīti un devusies pie stenda, kur tās izvietotas, Herta apstulba. Izraudzītā zobu birste bija parastāka par parastu – bez ekstrām, hiperlunkaniem sariem un zīmējumiem bērnu iepriecināšanai. Un tieši tāpēc neviena no vairākām izliktajām cenām nešķita tai atbilstoša. Vienīgā tuvumā esošā zīme rādīja ap trim latiem. Un, ak, jā, uz tās bija minēts, ka šī ir elektriskā zobu birste. Herta vēlreiz uzmanīgi aplūkoja izvēlēto lietu, kas zina – varbūt tehnoloģijas attīstījušās tik tālu, ka pat mazā, tievā birstītē var ievietot kādu motoriņu. Tomēr, nē! Šī drīzāk bija kājminama nekā elektriska! Nekas cits neatlika, kā mesties tupus un izpētīt visas pie zemākā plaukta piestiprinātās cenu zīmes, diemžēl neviena no tām neapliecināja, ka pārdošanā varētu būt arī parasta bērnu zobu birste. Turklāt neviena cenu zīme neatradās pretim tajā norādītajai precei, un, lai atšifrētu, kura ir īstā, bija jāizlasa arī informācija uz katras birstes iepakojuma.
Nolēmusi tik viegli nepadoties, kā arī nu jau vienkārši aiz spīts, Herta devās noskaidrot zobu birstes cenu pie tuvumā esošās veikala darbinieces (tādā pašā apģērbā kā pārdevējām) un saņēma atbildi: «Kā es varu zināt, cik tā maksā? Es neesmu pārdevēja!» Hertai atlika vien sev pārmest, ka nav nojautusi darbinieces amatu. Kundze ieinteresētajai pircējai lika cenu noskaidrot pie kasē strādājošās pārdevējas. Diemžēl arī tur viņu sagaidīja dusmīgs izsauciens, ka neesot laika tagad kaut kādas cenas skatīties.
Tad Hertas mērs bija pilns, un viņa paņemto zobu birsti diezgan nikni iemeta atpakaļ plauktā, tā arī nesapratusi, kam īsti bija jājautā par cenu – vai gaļas un desu pārdevējai vai apsargam!?
Jau pāris dienu vēlāk Herta veikalā satika savu kolēģi, kura ieminējās, ka cenas pie precēm gan esot briesmīgi izvietotas – salipinātas uz saldējamās vitrīnas (tādas garas, garas metāla kastes) apmalēm, ne tuvu norādītajai precei. Arī avīzes lasītāji par to bieži ziņojuši. Cenu izlikšana taču nav tik neizdarāms, fiziski smags darbs, vai tiešām to grūti paveikt? Un, ja tas nav iespējams, kāpēc cenu neuzlipināt uz preces, kā to vēl arvien dara citviet?
