Lai gan šīs dienas Latvijā ir dzestras un naktīs gaisa temperatūra nokrītas krietni zem nulles, vietām jau uzziedējušas pirmās pavasara vēstneses sniegpulkstenītes un lazdas, vēsta ziņu aģentūra LETA.
Starp sniegpulkstenītēm lazdu pakājē uzplaukuši krāšņi atkritumu ziedi, par to aģentūras gan nevēsta. Toties to, tāpat kā sniegpulkstenītes, var novērot ikviens, kurš izgājis kaut nelielā pastaigā. Atšķirībā no pirmajiem pavasara vēstnešiem dārzā ar suņu kakām, saspiestām skārdenēm un papīra driskām pašiņus neviens netaisa un sociālajos tīklos ar bildēm nedalās. Un diezin vai ar šādām bildēm varētu savākt nepieciešamo «patīk» skaitu.
Ne jau velti igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks (tas pats, kurš grāmatas par Loti autors) pirms vairākiem gadiem sarakstīja stāstiņu (un tāda paša nosaukuma stāstu grāmatu) «Kaka un pavasaris» – laikam jau pavasarim atnākot, arī viņš pamanīja klājienu, kas paveras, nokūstot sniegam.
Tāda ilgstoša sniega šogad nemaz nebija, bet gar ielu nomalēm, zem apstādījumu krūmiem, daudzstāvu māju pagalmos rindojas visdažādākās drazas. Katru gadu (un jau kuru) aprīlī Latvijā drudžaini tiek talkots, vākts un tīrīts, iemaisots, uzskaitīts, svērts un gavilēts par savākto atkritumu daudzumu. Tomēr agrā pavasarī (vai ziemas beigās, kas vairāk atbilst februāra aprakstam) piezogas mazliet depresīva sajūta, ka visa šī rosīšanās, rakstura audzināšana un tīrības veicināšana nekādus lielos augļus nenes. Jā, protams, var priecāties – Latvija kopumā ir sakoptāka, bet, cik daudz to veicinājusi tieši apzināta katra indivīda rūpēšanās par apkārtējo vidi, paliek liels jautājums. Mežos nemaz ne daudz retāk redz turp atgādātos atkritumu kalnus, neapsaimniekotos īpašumos krājas būvgruži, šīferis un riepu grēdas.
Un arī kakas struņķītis vis nenonāk maisiņā un netiek izmests atkritumu urnā, bet gan laimīgs, gluži kā Kivirehka stāstā, gaida pavasari.
