Vilis un Inta Pūces ir precējušies jau 42 gadus, bet pazīstami vēl trīs gadus ilgāk. Laikam taču neviens neticētu, ka kopā ietais ceļš vienmēr bijis taisns un līdzens, un tā arī nav.
Vilis un Inta Pūces ir precējušies jau 42 gadus, bet pazīstami vēl trīs gadus ilgāk. Laikam taču neviens neticētu, ka kopā ietais ceļš vienmēr bijis taisns un līdzens, un tā arī nav. Kopā izdzīvoti daudzi priecīgi mirkļi un pārdzīvotas bēdas. Viņi nesūdzas, viens otru atbalsta un uzmundrina, bet strīdīgos brīžos aicina palīgā savu ģimenes psihoterapeitu – kaķi Buzē.
Mudināti pastāstīt, kā jaunībā iepazinušies, Inta un Vilis Pūces uz brītiņu sastomās, jo nevar izlemt, kurš stāstīs, līdz nolemj, ka abi.
Liktenīgā tikšanās vagonā
Viņi iepazinušies, braucot no Kazahstānas. Turp kopā ar citiem studentiem bija devušies vasaras brīvlaikā piepelnīties.
“Es jau otro gadu braucu uz turieni naudu pelnīt, jo tolaik līdzekļu ļoti trūka. Uz turieni mūs veda gluži kā izsūtītos – lopu vagonā –, atpakaļ gan vizinājāmies kā kungi pasažieru vagonā. Ceļā uz staciju paklīda runas, ka mums (agronomu meitenēm) būšot jābrauc kopā ar mehanizatoru puišiem. Atceros, ka nodomāju: “Ak Dievs, visu nedēļu ar puišiem kopā būs jādzīvo!” Uzreiz ieraudzīju ejā stāvam staltu jaunekli lielām, skaistām, zilām acīm. Kā ieraudzīju, tā biju uz vietas pagalam,” par savu mīlestību no pirmā skata stāsta Intas kundze. Tā arī abi viens otrā ieskatījušies – uz mūžu. Protams, kad blakus kāds īpaši sirdij tīkams ceļabiedrs, mājup došanās vienā vagonā ar puišiem nemaz vairs nav likusies kas briesmīgs. Gluži otrādi, abi ceļu uz Latviju atceras kā īpaši skaistu un piedzīvojumiem bagātu braucienu. Taču gluži kā visos stāstos bija jāseko kādam sarežģījumam – atbraucot atpakaļ, Intas izraudzītais skaistais jauneklis pazudis bez ziņas un miņas. Nebija jau tā, ka Vilis nebūtu tikpat ļoti stipri Intā ieskatījies. Viņu bija pieveikusi dzeltenā slimība. Tolaik mācības abiem pārsvarā notikušas vienā ēkā Rīgā, un meitene gluži vai acis starpbrīžos izskatījusi, cerot ieraudzīt iemīļoto puisi. Tagad smejot viņa atceras: “Cik vien bija iespējams, starpbrīžos aizklīdu uz to pusi, kur lekcijas notika mehanizatoriem, bet – nekā! Citus puišus satiku, bet viņu ne! Pēc tam tikai uzzināju, ka vainīga slimība.”
Apprecēties “piespiež” valdība
Protams, vienā ēkā mācoties, agri vai vēlu, bet satikties atkal izdevās. Trīs gadus abi nopietni draudzējušies, bet apprecēties piespiedusi valdība. Kā jau tolaik mēdza notikt, pēc augstskolas absolvēšanas valsts jaunos speciālistus varēja norīkot darbā, kur vien vēlējās. Šajā gadījumā Intai bija jāpārceļas uz Ludzu, bet Vilis varēja palikt Jelgavā. Protams, pāris nevēlējās, ka viņus izšķirtu, tāpēc nolēma savas attiecības nokārtot oficiāli, jo ģimene netika dalīta – sūtīta uz dažādām Latvijas pusēm. Tā nu apprecējušies un kopš tā laika arī mitinās tepat Jelgavā.
Intai Vilis iepaticies ne tikai pēc izskata. Viņa pārliecināti uzsver: “Jau pēc viņa acīm vien varēja redzēt, ka viņš ir gudrs cilvēks.” Pūces kungs gan uz šo sievas slavinājumu mēģina iebilst, bet viņa paliek pie sava: “Ļoti gudrs. Visi vienmēr prasījuši viņam dažādās jomās padomus.”
Vilim savukārt uzreiz iepaticies Intas smaids. Viņš atceras: “Inta smējās, ka es iekritu viņas bedrītēs!”
Saruna par kaķiem
Kā jau ne viena vien Inta, arī viņa bieži mīlināmā vārdiņā saukta par Inci un, no tā atvasinot, arī par kaķi, bet Vilis, tolaik iepazīstoties, nekādi nav varējis saprast, kas tas par kaķi, ko meitenes, savā starpā runājot, tik bieži piesauc. Kad abi sarakstījušies, draugi kopmītnēs Vili šad un tad pavilkuši uz zoba un jautājuši: “Nu, vai tev kaķītis atrakstīja?”
“Tāpēc mums mājās tāds liels runcis,” smejas Intas kundze.
Vislielākā kopīgi pārdzīvotā bēda, kā stāsta Pūču ģimene, ir tā, ka viņiem diemžēl nevarēja būt mazuļa. Par to runājot, Intas kundzes balss vēl šodien iedrebas, bet varbūt tā arī ir lielākā māksla, kopā dzīvojot, šādas bēdas abiem pārvarēt. Viņa atzīst: “Skumji, ka nav neviena, par ko parūpēties, ko samīļot. Protams, būtu savā ziņā arī grūtāk, bet savs mazulītis ģimenē ir tik svarīgs.”
Ģimenes runcis Buzē gan nav apbēdināts, ka viņam nav konkurentu uz saimnieku mīlestību.
Uz jautājumu par to, kā izdodas tik ilgu laiku kopā sadzīvot, Intas kundzei ir gatavs ieteikums ikvienam: “Vajag kaķi!”
“Kad mājās ir kaķītis, nedrīkst stipri runāt un strīdēties, jo kaķiem nepatīk skaļas balsis. Tikko skaļāk sāk runāt, kaķis nāk izšķirt. Ja turpina strīdēties, kaķis pat var cilvēkam uzbrukt. Arī, kad mums bija pirmais kaķis, abi sēdējām dīvānā, kaķītis vidū, un, glaudot viņu, runājāmies,” stāsta sieva.
Tieši tāpēc Pūces kundzei ļoti, ļoti patīkot “Prāta vētras” dziesma “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas”, viņa priecājas: “Šai dziesmai ir tik labi vārdi! Ik pa laiciņam to paklausos.” Lai cik dīvaini tas arī būtu, tūliņ pēc sarunas par kaķiem fonā skanošajā radio dīdžejs uzlicis nākamo dziesmu, un atskan: “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas, mūžīgi, mūžīgi draudzību sola…” Varbūt sakritība, bet varbūt īpaši mīļš sveiciens Pūču ģimenei par viņu māku tik jauki kopā sadzīvot, turklāt sveiciens īstajā brīdī!
