Mežmalnieki ir tipiskas lauku mājas pusceļā starp pagasta centru un nomali, pa vidu pagātnei un nākotnei.
Mežmalnieki ir tipiskas lauku mājas pusceļā starp pagasta centru un nomali, pa vidu pagātnei un nākotnei. Ģeogrāfiskie priekšnoteikumi, tas ir, atrašanās vieta, gan bija pietiekami labi, lai arī šo māju puduris savulaik piedzīvotu visas zemes elektrifikāciju, tomēr tie izrādījās galīgi nederīgi telefonizācijai. Pēdējoreiz Mežmalniekos tālruni esot lietojis kāds krievu armijas virsnieks pasaules kara laikā, kad sakarnieki bija speciāli pievilkuši vadus.
1993. gadā Latvijā, pateicoties vecāku – akciju sabiedrības «Tilts Communication» un Latvijas tālaika valdības – svētībai, dzima jauns, spēcīgs sakaru biznesa lauva «Lattelekom». Dzima, uz visām pusēm sprauslādams solījumus «atvērt pasauli».
Angliski un somiski laipni murrājošais Lielais Kaķis no sava Dobeles kantora vēlīgi klanīja galvu:
– Ak, telefonu? Mežmalniekos? Nekādu problēmu! Reģistrēsim, gaidiet rindu, ievilksim! Tas maksās… (klikš, klikš, klikš!) – 700 latu.
Apmēram pēc gada būs!
Pēc gada pienāca paziņojums: «Apsveicam, esat rindā. Gaidiet, telefons būs, tikko radīsies iespēja.»
Pēc gada pienāca vēl viens apsveikums. Tā beigās gan bija brīdinājums noteiktā laika sprīdī rakstiski vai personīgi apstiprināt vēlmi ievilkt tālruni, jo citādi rinda iešot secen.
Turpmāk katru gadu ar apskaužamu rietumniecisku precizitāti Mežmalniekos pienāca praktiski identiski teksti, kas ikreiz beidzās ar pabiedēšanu tikt svītrotam no rindas. Kad šo māju iemītnieki pēc pieciem gadiem personīgi apliecināja, ka savu vēlmi joprojām nav zaudējuši, Lielais Kaķis skaidrā latviešu valodā pavēstīja, ka «viss notiek», tikai tas maksāšot nu jau apmēram 700 latu.
Kad tika saņemts kārtējais paziņojums un biedinājums, Mežmalnieku ļaudis vairs nereaģēja, jo par nepilniem simts latiem bija iegādāts mobilais tālrunis.
Tādas ir skumjā stāsta laimīgās beigas. Mežmalniekiem. Ne pilsētniekiem, kuriem ar katru gadu par tālruņu lietošanu vajadzēja maksāt arvien vairāk, lai gan sakaru kvalitāte nebija jūtami uzlabojusies. Ne Latvijas laukiem, ne iedzīvotājiem kopumā, kam «Lattelekom» bija solījis atvērt pasauli. Pārāk vilinoši laikam ir virināt Latvijas eņģes! Reiz kāds Pēteris logu bija izcēlis ar visiem rāmjiem, uz gadsimtiem dzēšot robežas starp valstīm un kultūrām. Mūsdienās šis «robs» līdzīgi mušpapīram (tā lomā – naivā un jēdzīgas komunikācijas iespējas līdz tam nepiedzīvojusī latvju tauta) pievilinājis izveicīgus naudasmaisus, kas nu, uzblīduši pār mēru, nevēlas savu resnumu nest pa to pašu caurumu prom, pametot lētticīgās valstiņas «medusmaizi».
Ap 1995. gada sākumu šo rindu autors sēdēja Preses nama bāriņā un tukšoja šņabja mēriņu ar bižainu, rudmatainu bārdaini, kura vārdu pieminēt pēkšņi bija kļuvis nevēlami gandrīz visos ēkas 20 stāvos. Tas bija kolēģis, žurnālists Dzintars Zaļūksnis, daudzu skandalozu, analītisku rakstu autors. Dievs vien zina, kam viņš bija kāpis un uzkāpis uz varžacīm un citām vārīgām vietām, taču vienubrīd viņš «pēkšņi» bija visiem apnicis ar saviem «Lattelekom» veltītiem rakstiem.
Mēs nebijām un neesam nekādi draugi, tikai paziņas, tomēr viņš todien lika galdā savu sirdi un pamatīgi, kā visās problēmās, par kurām rakstīja, rokas atrotījis tajā rakājās, pat īpaši neievērodams manu klātbūtni:
– Man pat draudēja. Bet man ir bērni. Varētu jau likties mierā un nerakstīt par tām mūsu valdības nelikumībām, kādas pieļautas, atvēlot telefonsakaru monopolu ārzemju privātajam kapitālam. Bet man taču ir bērni! Un man nav vienalga, vai pēc desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem viņiem nevajadzēs sūri maksāt par šodienas politikāņu afērām!
Apmēram tāds bija viņa monologs un uzskati, kuros tolaik, 1995. gadā, ieklausīties nebija populāri.
Beidzamā laika notikumi «Lattelekom» sakarā šo tikšanos atgādina vēl un vēl. Jo – kas to būtu domājis! – daudzējādā ziņā spītīgajam bārdainim ar bizīti izrādījusies taisnība. Tagad gan šai taisnībā vārdus «noziedzīgs darījums», «avantūra» un līdzīgus mēģina aizstāt ar mīkstāku, saudzējošāku plāksteri – «kļūda».
Ja arī kļūda, tad – bezgala smaga gan. Jo nupat, kad jau praktiski panākta vienošanās par «Lattelekom» monopoltermiņa izbeigšanos pirms termiņa (2003. gadam), rūdītā akciju sabiedrība «Tilts Communications» («TC») vērsusies Stokholmas arbitrāžā ar prasību pret Latvijas valsti, it kā lai noskaidrotu, kādā veidā tai tiks kompensēta monopoldarbības termiņa saīsināšana. Minētā summa esot astronomiska.
Šī aukstā šalts pārsteidza nesagatavotu arī citkārt ļoti pragmatisko Latvijas Privatizācijas aģentūras šefu. Viņš tik vien ātrumā spējis, kā paziņot, ka arī Latvijai ir, par ko saukt pie tiesas «TC»: par paredzētā telefonsakaru modernizācijas projekta nepildīšanu. Gandrīz kā bērnudārzā: ak, tu mani sūdzēsi? Bet es nodošu tevi, un…
Jā, kas tad sekos šim «un»? Varbūt virkne labi aizmirstu atmaskojumu. Varbūt bezgalīga tiesāšanās dažādās starptautiskās instancēs. Bet jebkurā gadījumā – normāla Latvijas pilsoņa prātam neaptverami zaudējumi gan naudā, gan nesaņemto pakalpojumu veidā, gan morālā kaitējuma veidā valstij.
Iespējams, ka D.Zaļūksnis tagad iemet mēriņu sīvā, sak, «man tomēr bija taisnība».
Iespējams, Vislatvijas telefonizācijas «tēvi» Ojārs Kehris, Ivars Godmanis un Valdis Birkavs turpina vārīt kādas jaunas ziepes, mierināt tautu, ka viss tiek darīts saprāta gaismā, vai arī mīklaini smaidīt.
Bet ir pilnīgi skaidrs, ka Lielais Kaķis, noķēris lētticīgo (?) peli, to ar veselu ādu no ķetnām nelaidīs. Nodīrās gan.
