Pēc sešu gadu klusēšanas šogad Vasarsvētkos Kalnciema–Klīves baznīcā atsāka skanēt dievnama oriģinālās ērģeles, kas ar Valsts kultūrkapitāla fonda, akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži”, Jelgavas novada pašvaldības atbalstu un pašas draudzes līdzekļiem tiek atjaunotas.
Meistars bija kara invalīds
Pagaidām 1934. gadā būvētais instruments vēl nav pilnvērtīgs – tam ir nepieciešamas 1979. gadā izņemtās stabules (apmēram trešā daļa no kopējā to skaita). Kalnciema–Klīves draudzes ērģelnieks Dāvis Beitlers teic, ka arī šajā ziņā drīzumā visam vajadzētu būt oriģinālajā kārtībā. Proti, ar draudzi, kuras dievnamā tika ievietotas 1979. gadā no Kalnciema–Klīves baznīcas izņemtās stabules, sarunāts, ka tās tiks atdotas atpakaļ to agrākajā vietā. Savukārt baznīcai, kur aizdotā manta bija četrdesmit gadu kalpojusi, plānots saņemt lietotas stabules no Rietumeiropas, kur diemžēl dievnami iet mazumā un to agrākais inventārs meklē jaunu īpašnieku.
Diezgan droši ir izpētīts, ka Kalnciema–Klīves baznīcā ērģeles ir būvējis Latvijas ērģeļbūves meistars Andrejs Sūnāklis (1875–1971). Diemžēl šis ir vienīgais viņa instruments, kas radīts konkrētam dievnamam un pārdzīvojis gan Otro pasaules karu, gan padomju laikus. Meistara ērģeles Mežotnes, Gulbenes, Vecsaules, Allažu, Zasas, Gramzdas, Biržu un Kokneses dievnamos nav saglabājušās. Atšķirībā no citiem tā laika ērģeļbūves meistariem A.Sūnāklis savu amatu ir mācījies nevis Vācijā, bet gan Polijā. Meistars bija adventistu ticības jēkabpilietis, Pirmā pasaules kara invalīds, kuram bija viena roka un viena acs. Ērģeļbūves darbā viņam palīdzējis dēls Herberts.
Draudze pastāvēja cauri laikiem
Padomju okupācijas laikos, par spīti tolaik valdošās ideoloģijas noliedzošajai attieksmei pret reliģiju, Kalnciema–Klīves draudze tomēr pastāvēja. Dokumenti liecina, ka 1982. gadā draudzē skaitījās 45 locekļi. Vienā dievkalpojumā piedalījās vidēji septiņi cilvēki. Mūsdienās Kalnciema–Klīves baznīcas draudzes locekļu skaits ir mazāks, taču draudze ir aktīva – spējīga uzturēt savu dievnamu, kā arī atjaunot ērģeles. Turpretī padomju dzīves apstākļos draudze nespēja novērst to, ka dievnams gāja postā. Tam iebruka griesti, un līdz ar to bojājās arī ērģeles.
Ērģelnieks un arī vēsturnieks Dāvis Beitlers izpētījis, ka 1978. gadā Kalnciema vidusskolas direktors Pēteris Skrupskis Jelgavas rajona vadībai ierosināja, ka 1855. gadā būvēto baznīcas ēku, kas direktora skatījumā bija kultūras piemineklis, varētu pārņemt blakus esošā skola. Direktora iesniegumā nav minēts, kā skola baznīcu izmantotu. D.Beitlers domā, ka P.Skrupska vīzija varēja būt par baznīcas sienās ierīkotu koncertzāli. Atbilstoši padomju laika nostādnēm draudzes palikšana savā dievnamā nebija paredzēta. Lai arī Jelgavas rajona izpildu komitejā P.Skrupska ideju neatbalstīja, tomēr Kalnciema–Klīves draudzei visai pamatoti bija radušās bažas, ka tā varētu tikt izdzīta no sava dievnama. No otras puses – baznīcas ēka kļuva arvien bīstamāka. Tādā drūmā un saspringtā gaisotnē tika nolemts, ka daļa no dievnama vērtīgajām ērģeļu stabulēm ir nododamas citai baznīcai, kas bija cietusi Otrajā pasaules karā, bet kuras pastāvēšana padomju gados nebija apdraudēta. D.Beitlers kā ļoti vērtīgu tā laika vēstures liecību glabā jau mūžībā aizgājušā Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora ērģelnieka Tālivalža Dekšņa (1946–2018) vēstuli, kurā ērģeļu vecmeistars īsi pirms nāves Kalnciema–Klīves draudzes ērģelniekam detalizēti aprakstīja, kur un kas tika izņemts, kur tālāk novietots. Arī T.Deksnis vēlējās, lai Kalnciema–Klīves baznīcas ērģeles tiktu atjaunotas oriģinālā veidā.
Lai gan 80. gados dievnams tā arī palika avārijas stāvoklī, draudze to turpināja izmantot. Vecās ērģeles, mitruma, žurku un baložu apskādētas, “skanēja kā veca leijerkaste” (vēlākā mācītāja Kaspara Kovaļova raksturojums), tomēr dievkalpojumos kāds mina plēšas un Jelgavas ērģelnieki Voldemārs Šlosbergs un Anna Heimane, viens otru nomainot, instrumentu lietoja. Uz lielajām basa stabulēm pat balstījās iebrukušie dievnama griesti. Tā tas ilgi palikt nevarēja. Vēl nebija sācies atmodas laiks (populārās Paula Putniņa lugas “Ar būdu uz baznīcu” pirmizrāde notika tikai 1987. gadā), kad 1985. gadā pie baznīcas glābšanas ķērās klāt Mārča Jankevica vadītā kolhoza “Vienība” būvbrigāde, ko savukārt vadīja tagadējais Jelgavas novada domes deputāts Kārlis Rimša. Viņš stāsta, ka ar visai oriģinālām idejām un konstrukcijām, kas tapa Kalnciema Būvmateriālu kombinātā, toreiz izdevās kaut uz laiku ar dzelzs trosēm nostiprināt baznīcas griestus un līdz ar to glābt arī ērģeles. “Tagad ir nopērkamas visdažādākās būvdetaļas, bet tolaik vajadzēja tās gatavot pašiem,” atceras K.Rimša.
Vispirms jumts, pēc tam ērģeles
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 90. gados pieņēmās spēkā Kalnciema–Klīves draudze, taču saimnieciskā varēšana bija vāja. “Slimo” un daļēji demontēto instrumentu baznīcā ik pa laikam mazliet sakopt atbrauca profesors T.Deksnis.
Ar kolhoza “Vienība” līdzekļiem veiktā jumta konstrukciju stiprināšana bija tikai pagaidu variants. Draudze meklēja risinājumus, kā dievnamu atjaunot, un ērģeles tika iepakotas. 2013. gada novembrī Zolitūdes traģēdijas iespaidā mācītājs Kaspars Kovaļovs nolēma Kalnciema–Klīves baznīcu dievkalpojumiem neizmantot. Pēc tam četrus gadus Kalnciema–Klīves draudzes dievkalpojumi galvenokārt notika citviet. Taču iepakotās ērģeles klusēja. Liktenīgi, ka tajā laikā vētra uzgāza dievnama jumtam kokus, un tad draudzes priekšnieka Jura Tolpežņikova vadībā tika uzsākts līdz šim vērienīgākais tā atjaunošanas projekts, kas ar dievnama jaunu iesvētīšanu noslēdzās 2017. gada decembrī. Ērģeļu atjaunošana sākās pēc tam.
“Par Kalnciema–Klīves baznīcas ērģelēm kuluāros bija zināms, ka tas ir ļoti ierobežoti spēlējams instruments,” stāsta Rīgas Doma baznīcas ērģeļu meistars Mikus Dzenītis. Divas reizes nedēļā viņš strādā Rīgā Domā. Kalnciema–Klīves ērģelēm viņš pievēršas periodiski, darbs turpinās jau otro gadu. Šajā laikā atjaunota instrumenta pneimatiskā sistēma, tostarp atjaunotas vējlādes ādas mebrānas un pievienots Vācijā ražots elektromotors, kas darbina plēšas (arī vecais pedālis ir atstāts savā vietā, ja dievkalpojuma laikā nav elektrības). “Nevar salīdzināt šo instrumentu ar to, kas atrodas Rīgas Domā. Tas ir mazai baznīciņai piemērots. Ļoti patīkami, ka tam ir trīs klaviatūras (divas roku un viena kāju). Parasti šāda lieluma baznīciņās ir tikai viena klaviatūra. Arī palīgierīču klāsts ir milzīgs. Var manīt, ka ērģeļu pasūtītājs bijis prasīgs mūziķis,” teic M.Dzenītis. D.Beitlers domā, ka šis prasīgais ērģeļu pasūtītājs bija mūziķis un komponists, Jelgavas Mūzikas skolas dibinātājs Jēkabs Mediņš. Savulaik viņš bija ērģelnieks Jelgavas Svētās Annas, kā arī Kalnciema–Klīves baznīcā.
D.Beitlers piebilst, ka Kalnciema ērģeles spēlēšanai ir visnotaļ ērtas un tīkamas – taustiņi spiežas viegli. Savukārt dažādās palīgiekārtas, kas automātiski sajūdz kopā ne vien klaviatūras, bet arī atsevišķas balsis, ieslēdz balsu kopas. Un tas viss panākams, spaidot vieglas, krāsainas podziņas un laipiņas, nevis velkot un stumdot smagas koka tapas, kā tas dažkārt ir vecām ērģelēm. Plašais spēles palīgiekārtu klāsts daļēji kompensē to, ka skanošo reģistru skaita ziņā instruments nav pārlieku liels – tam ir vien deviņas balsis, kas, salīdzinot ar citām lauku baznīcām, tomēr nav maz. Turklāt Kalnciema–Klīves baznīcas instrumenta balsis ir dažādas un daudzkrāsainas. Draudzes priekšnieks J.Tolpežņikovs uzskata, ka šajos apstākļos, kad draudzei ir ļoti mērķtiecīgs ērgeļnieks, pēc instrumenta pilnas restaurācijas to varētu izmantot arī koncertdarbībai, kuplinot ne vien draudzes un pagasta, bet arī visa novada un reģiona kultūras dzīvi. Jau agrāk Kalnciema–Klīves baznīca ir tradicionāli piedalījusies latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņas, kā arī Kalnciema vidusskolas pasākumos. Baznīcas ērģeles skanēs arī skolas salidojumā šoruden 21. septembrī.
Oriģinālās ērģeles arī Sesavas un Zaļenieku baznīcā
D.Beitlers izpētījis, ka Kalnciema–Klīves dievnama ērģeles līdzās Sesavas un Zaļenieku baznīcas instrumentiem ir vienas no trim kultūrvēsturiski nozīmīgajām Jelgavas novada ērģelēm, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Tādas ir arī Zaļenieku un Sesavas baznīcā (mūsdienās iebūvētas, ne oriģinālās stabuļērģeles ir vēl Lielvircavas baznīcā). Kalnciema–Klīves dievnama ērģeles, izņemot Ilūkstes katoļu baznīcas instrumentu, šobrīd, iespējams, ir vienīgās visā Zemgalē, kas spoži pārstāv latviešu nacionālās ērģeļbūves uzplaukuma posmu aizvadītā gadsimta 20.–30. gados, un vienīgās, kas palikušas no meistara A.Sūnākļa labākajiem darinājumiem.
Par Kalnciema–Klīves baznīcas ērģeļu atklāšanu 1934. gadā
Kalnciema–Klīves baznīca palika bez ērģelēm Pirmā pasaules kara laikā, kad ķeizariskās Vācijas karapulki atkāpjoties paņēma līdzi arī ērģeles.
Pagājušā gadsimta 20. gadu otrajā pusē draudze sāk virzīt projektu par jaunām ērģelēm. Laikrakstos tiek publicēti aicinājumi ziedot instrumenta atjaunošanai. Atsaucība ir pietiekama, un 1934. gada 31. oktobrī, Ticības atjaunošanas svētkos (par godu luterāņu konfesijas aizsācējam Mārtiņam Luteram, kas 1517. gada 31. oktobrī Vācijā, Vitenbergā, publicēja savas 95 tēzes), Kalnciema–Klīves baznīcā notiek jaunā instrumenta iesvētīšanas koncerts ar liturģisko (dievkalpošanas) daļu. Dāvja Beitlera kolekcijā esošā koncerta programma liecina, ka ērģeles tajā spēlē mūziķis un komponists Jēkabs Mediņš. Tiek atskaņota Eiropas lielo romantiķu mūzika, piemēram, Ferenca Lista Prelūdija un fūga, arī Franča Šūberta “Ave Maria”, kur solo dzied ērģelnieka kundze Margarita Mediņa. Viņa izpilda arī Jēkaba Mediņa vecākā brāļa Jāzepa “Sapņojumu”. Uzstājas arī vijolnieks Jānis Stepe. Koncerta noslēgumā skan Jēkaba Mediņa improvizācijas.
