Vietām pāris kilometru, vietām tikai dažu simtu metru šaurā joslā starp Lielupi, Kaigu, Drabiņu purviem un Ķemeru – Smārdes tīreli stiepjas Kalnciema pilsēta un tās lauku teritorija.
Vietām pāris kilometru, vietām tikai dažu simtu metru šaurā joslā starp Lielupi, Kaigu, Drabiņu purviem un Ķemeru – Smārdes tīreli stiepjas Kalnciema pilsēta un tās lauku teritorija. Pilsētciemata statusu Kalnciems ieguva 1949. gadā. Pēckara gados, atjaunojot sagrautās ēkas, daudz vajadzēja būvmateriālu. Kalnciemā ražotie ķieģeļi bija pieprasīti. Tam, ka šeit jau bija māla karjers un ķieģeļu cepļi, kā arī liellaivu piestātnes, jāpateicas uzņēmējiem vēl XIX gadsimtā. Kāda zīmējas Kalnciema nākotne XXI gadsimtā? Šajā sakarā “Ziņas” tikās ar diviem pilsētas vadības pārstāvjiem – Domes priekšsēdētāja vietnieku Vladimiru Jeremejevu un Kalnciema pilsētas mēru no
1986. līdz 1993. gadam, patlaban pašvaldības policijas priekšnieku Juri Vīksnu.
Kalnciemā dzīvo ap 2604 iedzīvotāju (2004. gada 1. jūlija dati). Tas ir apmēram par pieciem simtiem mazāk nekā padomju industrijas plaukumā 1967. gadā. Vai, laikam ritot, Kalnciema nākotne nevar kļūt apdraudēta?
V.Jeremejevs: Kalnciems kā pilsēta izauga, pateicoties ķieģeļu ražošanai, kas te sākta jau XIX gadsimtā. Padomju laikos vidēji piecos sešos gados tika uzcelta viena daudzdzīvokļu māja. Turpat blakus tapušas arī vairāk nekā simt individuālo savrupmāju. Deviņdesmitajos gados būvmateriālu ražošana apsīka, tas, protams, ļoti negatīvi ietekmēja arī pilsētas attīstību. Tomēr uzskatu, ka Kalnciems par pamestu pilsētu – rēgu (kādas mēdz būt izsmeltās derīgo izrakteņu atradņu vietās Amerikā) – diez vai pārvērtīsies. Kalnciems atrodas skaistā vietā, var teikt – krustcelēs. Tepat netālu ir Rīga, Jūrmala un Jelgava. Vairāk nekā trešā daļa no mūsu apmēram tūkstoš četrsimt darbaspējīgiem iedzīvotājiem strādā ārpus Kalnciema. Četrsimt piecsimt darba vietas piedāvājam tepat – Kalnciemā. Apmēram simts kalnciemiešu ir bezdarbnieki.
J.Vīksna: Es, piemēram, esmu kalnciemietis no dzimšanas. Pareizāk sakot, 1949. gadā piedzimu Jelgavas slimnīcā, uz kuru māti aizveda ar zirgu. Viņa pārcēlās dzīvot uz šejieni no Pleskavas apgabala, bet tēvs nāca no Latgales. Abi meklēja darbu. Tēvs dzimtajā vietā nevarēja palikt, jo bija izvairījies gan no iesaukšanas vācu, gan arī padomju armijā. Mātes dzimtās mājas karā bija nopostītas. Kalnciemieši ir interesanta tauta (smaida) – kad “perestroikā” iestājās politiska krīze un tika rīkots referendums par Padomju Savienības saglabāšanu, lielākā daļa nobalsoja “par”. Taču nedaudz vēlāk, kad 1991. gada martā Latvijas Republikas valdība organizēja tautas aptauju par to, vai iedzīvotāji vēlas Latvijas valsts neatkarību, atkal vairums bija “par”. Balso, par ko vajag. Kad bija referendums par ES, viedokļi dalījās apmēram uz pusēm. Pamazām kādreizējā strādnieku pilsētciematā izveidojusies sava inteliģence, sava sabiedriskā doma, kas kļūst dziļāka un pamatotāka. Pavasarī, kad tā sauktie krievu skolu aizstāvju “štābisti” ieradās mūsu pilsētā un aicināja uz skolēnu streikiem, mītiņiem, nekādas sevišķās aktivitātes viņiem te neizdevās.
Varam priecāties, ka pilsētā, kaut arī dzimstība pagaidām ir divreiz mazāka par mirstību, bērnu skaits aug. Pērn Kalnciemā reģistrēts 19 jaundzimušo, bet šogad pirmajā pusgadā – jau 12. Taču interesanti, ka pilsētā iebraucēju skaits pārsniedz izbraucēju skaitu. Ar ko Kalnciems iebraucējiem ir pievilcīgs?
J.Vīksna: Ar dzīvokļu un komunālo pakalpojumu cenām. Tās ir krietni zemākas nekā Rīgā. Tad nu rīdziniekiem, kas savu dzīvokļu uzturēšanas dēļ ir ieslīguši parādos, mākleri piedāvā īpašumu nopirkt. Tā tiek nokārtoti visi nenomaksātie rēķini par Rīgas dzīvokli un par dažiem simtiem latu nopirkts dzīvoklis Kalnciemā. Pēdējā laikā tā pie mums ir pārcēlušās dzīvot divdesmit piecas ģimenes. Protams, iedzīvoties ir grūti, nav sava dārziņa, bieži vien arī darba. Vienam otram rodas vēlēšanās iedzert, kaut ko nozagt un par rītdienu nedomāt. Es saviem klientiem saku, ka ir divi ceļi – vai nu uz kapiem vai nu caur grēku nožēlu uz baznīcu.
V.Jeremejevs: No vienas puses, pašreizējā daudzdzīvokļu māju uzturēšanas sistēma darbojas ideāli. Katrai mājai ir atsevišķs apkures katls, savi malkas krājumi. Malkai kā kurināmajam gan nav augsts lietderības koeficients, toties nav nedz ārējo siltumtīklu, nedz administrācijas izdevumu. Naudu malkai savāc mājas vecākais, kas reizē ir arī grāmatvedis. Viņš labi zina, kad dzīvokļa īpašniekam ir pensijas vai algas diena. Tā kā par siltuma parādiem te nav jāuztraucas. Kurinātāji ir savējie, kuriem, protams, samaksā bez nodokļiem – uz rokas. Revīzijas komisija – no vietējiem dzīvokļu īpašniekiem. Viņiem arī alga nav jāmaksā. Tā kvadrātmetra apkures cena pagājušajā sezonā bija 30 santīmu, kas salīdzinoši ar Rīgu un Jelgavu, protams, ir maz. Taču inženiertehniski domājot, skaidrs, ka tā nav ilgtspējīga attīstība. Perspektīvā mēs paredzam atgriešanos pie centralizētās apkures sistēmas, kurai, protams, jābūt modernai. Mūsu apstākļos tā varētu darboties gan ar gāzi, gan šķeldu.
Otra lieta, kas tiek risināta Zemgales mērogā un aktuāla arī Kalnciemam, ir ūdens un kanalizācijas sistēmas modernizēšana.
Pilsētas attīstībā svarīgas būtu jaunas darbavietas. Kā pēc deviņdesmito gadu ekonomiskās lejupslīdes ir mainījušās Kalnciema būvmateriālu kombināta ražotnes?
V.Jeremejevs: Pēc apmēram piecus gadu dīkstāves deviņdesmito gadu vidū bijušo ķieģeļu cehu pārņēma akciju sabiedrība “Lode”, tas atkal ražo un attīstās. Dolomīta cehs Jūrmalas ceļa labajā malā Plostmuižā kļuvis par patstāvīgu uzņēmumu, tā ražošanas apjoms aug. Vēl no kombināta mantojumā palika stiklaplasta ražotne, arī tā ir saglabājusies un nelielos daudzumos tai pasūtījumi ir. Ceram, ka šajā sezonā agrākajā paklāju cehā sāksies kūdras kurināmo granulu ražošana, bet par agrāko minerālvates ražošanas korpusu mums ir cerības, ka tajā varētu ienākt metāla un kokapstrādes uzņēmumi.
J.Vīksna: Jāpiebilst, ka nesen uz Kalnciema lauku teritorijā esošās zemnieku saimniecības “Līdumi” bāzes esam izveidojuši apsardzes firmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz pārkāpumiem. Tās kodolu veido zemessardzē apmācīti vīri. Firma “Līdumi” rada drošāku vidi gan uzņēmējiem, gan arī iedzīvotājiem. Vēl, domājot par Kalnciema perspektīvi, jāpiebilst, ka jau otro sasaukumu, manuprāt, sekmīgi darbojas mūsu Domes komanda, ko vada Domes priekšsēdētāja Aija Tračuma. Katrs mēs strādājam savā nozarē, taču jūtam kolēģu atbalstu.
Paldies par sarunu!
