Vai Lietuvas konservatīvo politiķu inspirētais un 13. jūnijā teju vienbalsīgi Seimā pieņemtais likums, kas ļauj pieprasīt kompensāciju PSRS tiesiskajai mantiniecei Krievijai «par zaudējumiem», Lietuvai esot PSRS sastāvā, būtu reakcija …
Vai Lietuvas konservatīvo politiķu inspirētais un 13. jūnijā teju vienbalsīgi Seimā pieņemtais likums, kas ļauj pieprasīt kompensāciju PSRS tiesiskajai mantiniecei Krievijai «par zaudējumiem», Lietuvai esot PSRS sastāvā, būtu reakcija pret kārtējām Krievijas «ārpolitiskā kursa izmaiņām», vienkārši populistisks izlēciens vai savādības kaimiņvalsts valstiskās identitātes evolūcijā?
Kompensācija kā nolūks nokārtot vēstures rēķinus vispirms atgādina par baltiešiem labi zināmām «atšķirībām okupācijas traktējumā», kā zina teikt Krievijas amatpersonas. Nekas, ka pēc Pēcpadomijas Lietuvas brīvlaišanas līgumā, ko līdztekus Krievijas eksprezidentam Borisam Jeļcinam 1992. gada jūlijā parakstīja «kompensācijas» iniciators un toreiz Lietuvas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Lansberģis, minēts, ka Krievija atzīst suverēnās Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā. Krievijas ārpolitikas nostādnes plūst un mainās – ne tikai prokumunistisko deputātu uzplūdos Valsts domē un patlaban prezidējošā Vladimira Putina administrācijā vien.
Nule tiklab atsevišķs nopelniem bagāts komunists Viktors Alksnis, kā oficiālas Kremļa amatpersonas, piemēram, Domes drošības jautājumu komisijas loceklis Valērijs Ostaņins apgalvo, ka visa Baltija (šajā gadījumā Lietuva) republiku saimē iestājās pati. Turklāt zem komunistu valdīšanas lietuvieši tikuši pie miljardu vērtiem objektiem, kas tās agrāro pundurekonomiku pacēluši industriālās Eiropas līmenī. Sak, priecājaties, ka pašiem neliek maksāt.
Ir arī tādi, kas Seima lēmumā saskata vēlmi uzlabot Lietuvas «smago ekonomisko stāvokli», kas Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājam Dmitrijam Rogozinam šķiet «uz ārprāta robežas».
Dīvainā kārtā Valsts domes priekšsēdētāja vietnieka Vladimira Lukina aicinājums būt racionāliem un pārvilkt vēsturei (Krievijai un Lietuvai tā esot kopēja) svītru saskan ar kritiku, ko Seimam izteicis Lietuvas Demokrātiskās darba partijas deputāts Jons Kaross. Viņš apgalvojis, ka prasība pēc kompensācijas neglābjami sabojāšot attiecības ar austrumu kaimiņu, izslēgs iespēju ratificēt pirms diviem gadiem akceptēto Lietuvas un Krievijas robežlīgumu un Lietuvu novedīšot nevis Eiropas Savienībā, bet purvā.
Jo vairāk, tas saskan arī ar absurdo realitāti – tiesisko vakuumu starpvalstu līgumos, kuru pagaidām neveiksmīgi cenšas aizpildīt baltiešu diplomāti. Tādēļ pret radikāliem lēmumiem jāizturas piesardzīgi. Igaunijas premjers Marts Lārs, krietni apdomājis šo jautājumu, gan pauda atbalstu Seima lēmumam, taču tikai kā savas partijas pārstāvis. Visai skeptiski iespēju panākt atlīdzību vērtē arī Latvijas politiķi, tostarp prezidente.
Taču, lai arī kādās jēdzieniskās konfigurācijās locīts, jau pats okupācijas fakts nevieš šaubas ne Lietuvas, ne arī pārējo divu Baltijas valstu sabiedrības vairākumam. Tik tālu prasībai pēc atlīdzības ir pamats. Citādi jājautā, vai tā nav vieglprātīga starpvalstu, jo vairāk, «savējo» attiecību kārtošana uz vēstures rēķina.
Nenoliedzami, konservatīvajiem kompensācijas gājiens atmaksāsies oktobrī gaidāmajās Seima vēlēšanās. Lai gan, atteicies parakstīt likumprojektu, savā vietā ērti jūtas arī Lietuvas prezidents Vlads Adamkus. Lietuvas likumdošana paredz, ka viņa vietā to var izdarīt parlamenta spīkers Lansberģis.
Formāli gan Lietuvai ir tiesības pieprasīt no Krievijas atlīdzību, ja reiz pēc kara fašisma upuriem kompensācijas un kontribūcijas maksāja Vācija. Taču kādi ir ētiskie nosacījumi par komunistiskā režīma pazemojumiem atlīdzināt ar banknotēm un čekiem? Ja tādi ir, par kādu summu un kādu laika posmu? Kompensācijas gadījumā maksās nevainīgi krievzemes pilsoņi, no kuriem vairums vēl ilgi dzīvos iztikas minimuma robežās.
Varbūt kompensācijas jautājums bija referenduma vai Baltijas valstu sarunu vērts temats?
Citādi Lietuvas vadītāji, kas atlīdzības sakarā neveiksmīgi apelējuši pie Kremļa diplomātu jūtām, radījuši kompensāciju paši sev. Vismaz kalnu vajag pievilkt tuvāk Muhamedam, ja Muhameds – tāpat arī kalns – viens otram klātu neiet.
Politiskā griba kā drosme teikt patiesību vēl nenozīmē vēlēšanos veidot kaimiņattiecības ar Lielo brāli, kas, ņemot vērā kopīgo vēsturi un robežu, var būt tikai normālas.
«Kopējās vēstures» tēma plašākā skatījumā gan pelna papildus ievērību. Zīmīgi, ka Putins vervē baltiešus atbalstīt savas iniciatīvas par «drošību un stabilitāti reģionā», kas, viņaprāt, nav vēlama bez ekonomiski spēcīgas Eiropas un nav iedomājama bez militarizētās Krievijas. «Stabilitātes» labad Putinam vajag «kopīgu Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēmu», kas patīk ES paplašināšanas vezuma vilcējiem Vācijas līderiem. Kad neilgi pirms Baltijas Asamblejas saieta Norvēģijā Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs solīja «vēlreiz atgādināt», ka Baltijas valstu okupāciju Krievija traktē kā «iestāšanos», saieta kulminācijā pats Putins pavēstīja, ka nepieļaus NATO tuvināšanos Krievijas robežām. Putina ultimāts atrada dzirdīgas ausis Rietumvalstu politiķu vidū, aizsākot retoriski aizplīvurotas debates, vai Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanas sakarā kādai dalībvalstij ir, vai nav veto tiesību.
Kopējo vēsturi var skatīt arī saistībā ar Baltijas politiķu aicinājumu izveidot tribunālu komunisma noziedznieku tiesāšanai, pēc tam, kad Lietuvas varasiestādes atkal sākušas tvarstīt 42 personas, pret kurām celta apsūdzība par piedalīšanos varas gāšanas mēģinājumā no 1990. gada marta līdz 1991 augustam. Daži no viņiem sēž Maskavā augstos krēslos.
Iespējams, «kompensācijas likums» bija ar nolūku ieplānots, pirms ASV senāts, ne bez trimdas lietuviešu mudinājumiem, gatavojās pieņemt rezolūciju sakarā ar 60. gadadienu kopš Baltijas valstu iekļaušanas PSRS. Rezolūcija vajadzīgajā brīdī atgādina, ka ASV nekad nav atzinusi Lietuvas inkorporāciju un sekmēs iekļaušanos NATO aliansē. Turklāt šā dokumenta pieņemšana sakrita ar Bila Klintona vizīti Maskavā. Varbūt tāpēc pēkšņi spiegošanā tika «atmaskots» Lietuvas nodokļu policijas darbinieks, kas it kā Vašingtonas un Viļņas kopējam labumam centies diskreditēt Federālās izlūkošanas dienesta spiegošanu «miera un stabilitātes» vārdā. Turpretim parlamenta spīkera vietnieces Rasas Jukņevičienes apgalvojums, ka ar spiegošanu nodarbojas Krievijas vēstniecības darbinieki Viļņā, tiek pieskaitīts pie konservatīvo klasiskās hrestomātijas pūra.
Lietuvas politiķiem raksturīgi no vienas puses demonstrēt stingru apņemšanos iesaistīties Eiroatlantijas struktūrās, no otras – vēlmi saglabāt labas attiecības ar Kremli, kādas tās palikušas vēl no Brazauska laikiem. Taču tā vien šķiet, ka sabiedrībai attieksmē pret valstiskuma garantijām tiek piedāvāta pārlieku krasa izvēle – vai nu sekot bijušo komunistu taktikai (tā pazīstama no nostāstiem par to, kā ar konjaka pudelēm braukts
uz Maskavu pēc investīcijām, vēlāk – pēc neatkarības), vai arī Lansberģim, kas vēl no «Sajūdis» laikiem stoiciskā mierā meditē par Lietuvas valsts vēsturisko lomu viduslaiku Mindauga valsts veidolā, kamēr Maskava draud «nogriezt krānus».
Tas gaužām kaitē baltiešu vienotībai.
