Daudzās reliģijas var nodalīt ne vien pēc doktrīnām, bet gan pēc izpratnes par Dievu – pēc kalpa vai drauga attieksmes. Tas, ka kristietībai ir tik daudz novirzienu, tieši saistīts ar to, KĀDU Dievu katrs ticīgais ieraudzījis Svētajos Rakstos. Populārākais ticības modelis, iespējams, ir bargais Dievs Tēvs, kas soda par katru nepaklausību, pretstatā Dēlam Jēzum, mīļajam Jēram, ko ved uz nokaušanu. Tomēr tas ir tikai stereotips, kas kristietībā, visticamāk, ielauzies no pagānu reliģijām, kurās dusmīgie dievi ik pa laikam bija kaut kā jānomierina. Pāvils raksta, ka «tie dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī klints bija – Kristus» (1. Kor. 10:4), tātad Jēzus ir tas pats «bargais» Dievs, kurš, lai pievērstu sev uzmanību, bija spiests darīt to, ko cilvēki sauc par «Rakstu nežēlīgajiem aspektiem», kas daudzus novērsuši no reliģijas. Diemžēl liela ticīgo daļa apzināti uzsver tos Bībeles tekstus, kas uzsver Dieva bargumu un prasības. Daudzi patiešām tic, ka Dievam ir svarīgi uztiept cilvēcei vismaz dažus likumus, kuru loma nav nekas cits kā pārbaudīt, vai Viņam klausa. Bet tas liecina, ka Dieva likumi šādu cilvēku izpratnē ir tikai bezjēdzīgas kaprīzes. Vai tikai tāpēc nezogam un nemelojam? Šāda veida paklausība arī nerunā neko labu par pašu Dievu. Kāds skolnieks vārdu «ticība» definējis kā «ticēt kaut kam, par ko tu zini, ka tas tā nav». Daži tiešām ticību skaidro kā «ticēšanu pat tad, kad veselais saprāts tam pretojas». Bezierunu paklausību Dievs varētu panākt jebkurā mirklī. To, ko Dievs visvairāk vēlas, – mieru, brīvību, uzticēšanos un draudzību – nevar panākt ar spēku vai iebaidot. Grēks nav ķeksītis, bet gan dumpīga attieksme, naidīgums. Jāņa ev. 15:15 lasām Dieva draudzības piedāvājumu: «Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.» Ja uztveram Viņu tikai kā Kungu, paliekam tikai kalpi. Daži iebilst, ka cilvēki, vairs nebaidoties no Dieva, sāks izlaisties. Taču drīzāk patiess draugs paliks uzticīgs, bet bailīgs kalps agri vai vēlu sacelsies pret Dievu, jo mīlestība var pastāvēt vienīgi starp brīvām, neuzspiestām attiecībām. Draugiem svarīgāk šķiet sadraudzēties ar Dievu, jo piedošana vien nesniedz īstu mieru. Tas ir tikai labs sākums attiecībām. Kalpu izpratnē attiecību noregulēšana starp viņiem un saniknoto Kungu ir juridiska rakstura jautājums, savukārt draugu skatījumā problēma ir tajā, ka radies robs ticībā, caur kuru iebrukusi uzticēšanās. Lai to nokārtotu, uzticēšanās vienkārši jāatjauno.
