Somijā pēc septiņiem vakarā praktiski nevar nopirkt pat alu. Vācijā pie viena alus kausa mēdz nosēdēt visu vakaru.
Somijā pēc septiņiem vakarā praktiski nevar nopirkt pat alu. Vācijā pie viena alus kausa mēdz nosēdēt visu vakaru. Krievijā (Saratovā) vīri četros no rīta nokāpj Volgas krastā, noķer zivi, to pārdod tuvējā tramvaja galapunktā, nopērk šņabi, izdzer, «nolūst», nākamajā rītā nokāpj pie Volgas…
Kā ir Latvijā? Volgas ar lielajām zivīm tuvumā nav, nav arī nekādas lielās naudas, tomēr dzer uz velna paraušanu. Jo alkohols, sākot ar alu, beidzot ar nezināmas izcelsmes indi, nopērkams gan degvielas uzpildes stacijās, gan «diennakts» veikalos, gan skolu tuvumā, gan vārtu rūmēs un citās «točkās». Alus ražotāji sit pie krūtīm un apgalvo, ka viņu dzēriens nepieder alkoholiskajiem, pasūta reklāmu televīzijā, mērcē ledainā ūdenī blondu draiskuli ar zivs asti, kas, ja laivotājam nav alus, brēc, ka tad nav arī «variantu», šņabja ražotāji sūdzas par kontrabandistiem, sievas gaužas par dzērājiem vīriem, bet reibulis klīst pa Latviju kā klīdis, līksmodams par augsto mirstību no aknu cirozes, alkoholisma, vardarbības pieaugumu. Paaugstinājusies saslimstība ar alkohola psihozēm, vardarbība pret bērniem, izjukušas ģimenes.
Tā nav, ka par to neviens neliktos zinis. Sen, jau 1995. gadā, pat tika izveidota Nacionālā alkoholisma ierobežošanas komisija, kurai bija jāizstrādā valsts alkohola politika. Šis Ministru kabineta 1995. gada 21. februāra rīkojums vēl šobaltdien ir spēkā, tomēr komisija jau vairākus gadus nedarbojas. 2000. gada 13. septembrī Ministru kabinets, Darba devēju konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība sanāca un nolēma izveidot darba grupu, kas līdz 2001. gada 1. jūlijam izstrādātu valsts alkohola politiku. Tas nav izdarīts.
Pašlaik, pēc oficiālām aplēsēm, valstī apritē ir 30 procentu, bet faktiski pat līdz 50 procentiem nelegālā alkohola. Tas gandē ne tikai cilvēku veselību, bet arī Latvijas ekonomiku, apliecinot tiesībsargājošo un uzraudzības iestāžu nespēju kontrolēt situāciju. Galu galā tas rada problēmas arī vietējiem alkohola ražotājiem – deformējot tirgu.
Patlaban alkohola aprites un uzraudzības kārtību Latvijas Republikā reglamentē Alkohola aprites likums (AAL), taču tas var iepriecināt varbūt vienīgi kalambūru cienītājus – virkni nopietnu pretrunu. Kaut vai šādu: saskaņā ar AAL 1. panta 1. punkta 3. apakšpunktu par alkoholiskiem dzērieniem tiek atzīti visi no pārtikas izejvielām izgatavotie spirtu saturošie produkti ar absolūtā (100%) spirta daudzumu virs 1,2 tilpuma procentiem. Savukārt AAL 3. panta 4. punktā teikts, ka šis «likums nenosaka alus aprites un uzraudzības kārtību», kaut gan alū absolūtā spirta daudzums ir 4 – 7 procenti. Vai tiešām «alus arī ir(a) sula», lai no kura gala šo likumdevēju akceptēto apgalvojumu lasītu?
Šis nav vienīgais likuma punkts, kas ir pretrunā ar citiem, un, ja neskaita likumu «Par akcīzes nodokli», tad alus tirdzniecību un reklāmu Latvijā reglamentē tie paši normatīvie akti, kas pārtikas produktu tirdzniecību un reklāmu. Tas ir, alus atzīts par pārtiku. Un pārtika, kā zināms, cilvēkiem ir vitāli nepieciešama…
Slikti tiek veikta arī likumā iestrādāto ierobežojumu uzraudzība. Piemēram, daudzviet alkoholiskie dzērieni nopērkami mācību iestāžu tuvumā un ārstniecības iestādēs.
Alkohola reklāma visefektīvāk iedarbojas uz jauniešiem. No biznesa viedokļa alkohola ražotājus var apsveikt: viņi izvēlējušies piemērotāko mērķauditoriju. Vecāki un pedagogi gan ir citās domās: viņi piekrīt, ka steidzami jāizstrādā alkohola reklāmas kodekss, kas nepieļautu alkohola glorificēšanu un jauniešu piedalīšanos alkohola reklāmu veidošanā.
Pasaulē ir daudz veiksmīgu piemēru, kā ar valsts regulējošo mehānismu palīdzību mainīt alkohola patēriņa struktūru, stimulējot uzņēmējus ražot dzērienus ar zemāku alkohola saturu, un paaugstināt sabiedrības lojalitāti pret alkoholu mazāk saturošiem dzērieniem. Mums tas vēl priekšā. Tāpat kā alkohola tirdzniecības akcīzes nodokļa iekasējumu taisnīgs sadalījums veselības izglītībai, pētījumiem valsts alkohola politikas ietvaros, medicīnas pakalpojumu finansēšanai vietējā un valsts līmenī.
Kuram lai par to visu sāpētu galva? Ministriju pārstāvji, dažādu valsts institūciju amatpersonas, vadošie narkologi, sabiedrisko organizāciju un pašvaldību pārstāvji savējās grozīja ilgi un saspringti, līdz, kārtējo reizi savu bezspēcību apzinājušies, pieņēma aicinājumu Ministru kabinetam, Saeimai un, protams, Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai. Varbūt viņai (kā jau sievietei) arī šī nasta izrādīsies pa spēkam – iekustināt vezumu, lai beidzot tiktu izstrādāta valsts alkohola politika?
