Būdams rīdzinieks, šajās pašvaldību vēlēšanās būšu vērotājs un nosacīts “dīvāna eksperts”. Kā zināms, pēc galvaspilsētas mēru kaleidoskopiskas nomaiņas 60 deputātu mandāti tika sadalīti jau 2020. gada 29. augustā. Pārmaiņas nenāk uzreiz kā sauktas un gaidītas. Vismaz viena nianse Rīgā gan parādās: apkaimju ieteikumi un sabiedrības balss domes vadībā vairāk sadzirdēts un respektēts nekā agrāk.
Pašvaldību vēlēšanas visā pārējā Latvijā, manuprāt, ir jaunu iespēju diena. Tā nav tukša frāze. Salīdzinot ar līdzīgām reizēm, galveno atšķirību redzu novadu kartes pārzīmējumā un plašākā atvēzienā. Kaut arī vārds “reforma” rādās krietni nodeldēts, tagad balsotāju izšķiršanās amplitūda gluži cita. Jaunās administratīvās robežas ir realitāte, līdz kurai nonākts kaimiņu strīdos cauri 21. gadsimta “mērnieku laikiem”.
Jaunas sejas, jaunas idejas, jaunas enerģētikas pieplūdums. To, protams, pelnījuši arī ļaudis Zemgales galvenās maģistrāles Lielupes abos krastos. Nevis palikt malā un atrunāties ar vecveco teicienu “kas būs, to kristīs”.
Es balsotu par kandidātu/tiem, kam Zemgales saimnieka skatījums uz Edvarta Virzas, Viļa Plūdoņa, Vitauta Ļūdēna, Aspazijas, citu mana bērnības novada literātu apcerēs, tēlos un tēlojumos iekodētām vērtībām. Un nesakiet, ka, piemēram, Virzas “Straumēnos” virmo vien vecmodīgs patriarhāls gars. Jo darba tikums un dzimtas kroņa krāsas neapsūbē.
Paklanos sakoptai lauku sētai, kurā dzīvo ģimene ar skolasbērniem un skatu pāri novada un pagasta robežām. Turklāt daudzos veidos un virzienos. Moderno sakaru laikmetā grūti iztēloties veiksminieku, kas pats iekapsulētos provinciālā čaulā.
Dotu priekšroku tiem, kas sevi apliecinājuši ar līdzšinēju veiksmi un stabilu izaugsmi. Kam nav svešs lokālpatriotisms un reizē Edgara Kauliņa cilvēciskā gudrība. Kas pats smagi strādājis, bet, vēlētā amatā ticis, kā pirmos uzrunātu profesionāļus, nevis radagabalus.
Kopš maniem skolas gadiem kolhozu laikos daudz ūdeņu aizplūdis, Eiropas standarti un firmu zīmes strauji ienāk ne tikai pilsētās. Tautas izglītība kā bijusi, tā paliek drošākā matrice reģionālai un nacionālai attīstībai. Savās žurnālista gaitās esmu apbrīnojis, cik tālu šajā ziņā tikušas divas nelielas zemes – Somija Eiropā un Ķīnas Republika (Taivāna) Dienvidaustrumāzijā.
Mūsu mazās lauku skoliņas ir neatgriezeniska pagātne. Šodienas novados, arī man tuvajā Jelgavas pusē, priecē jaunveidotā infrastruktūra un saimniekošanas vēriens, bet vienlaikus pagastos acīs krīt bezļaužu nostūri, kuru fonā tukšojas skolas. Diemžēl arī tādas, kas iemājo lepnā Vienības namā vai bijušās muižas ēkā. Cik zinu, reizēm autobuss vizina skolēnus uz kaimiņu novadu, kamēr krietni tuvākā vidusskola tos nav spējusi piesaistīt.
Laikam ir kādi argumenti par labu vai sliktu konkrētai skolai, kultūras centram vai pagastam. Kā subjektīvi, tā objektīvi. Ceru, ka jaunievēlēto domju deputāti, sparīgi dalot Eiropas Savienības naudas plūsmas, arī jautājumu par skolu tīklu un izglītības līmeni ierakstīs savu prioritāšu skalā.
