Cilvēkus pēc viņu attieksmes darbā un dzīvē var iedalīt saimniekos un kalpotājos.
«Mums ir nozīmīgi atšķirīga attieksme pret brīvību, atbildību un izvēli, atšķirīga sevis izjūta un pašnovērtējums, dažādi pārdzīvojam bailes un trauksmi,» raksturo psiholoģe Inese Kapustjanska, ieskicēdama saimnieka un kalpa tēlu, kuriem ir dažāda dzīves filosofija. Vai eju pa dzīvi kā saimnieks vai kalps, visspilgtāk var pamanīt darbā, kur jāveic dažādi uzdevumi, jāpieņem lēmumi, jāizrāda iniciatīva, brīžam jāriskē un jāzaudē. Šie tipi situācijās rīkosies atšķirīgi, un sabiedrībā nepieciešami abi. Veselīgi sadarbojoties, viņi kopā var darīt lielas lietas, ja vien rīkojas saskaņā ar domu – visus darbus neizdarīt un visu pasaules naudu nedabūt –, pārliecināta I.Kapustjanska. Kā mēs topamPersonību veido dažādu faktoru kopums, no kā arī atkarīgs, cik droši, uzņēmīgi, paļāvīgi vai bailīgi cilvēks soļos pa dzīvi. «Ja salīdzinām personību ar koku, tā lapotni veido cilvēka vērtības, uzskati, mūsu garīgās vajadzības, stumbru – raksturs, kura veidošanā savukārt svarīga nozīme ir CNS un sociālās vides ietekmei, bet koka saknes – tā ir centrālā nervu sistēma un temperaments, ko nevar mainīt. Augsni, kurā koks aug, veido viss, ko esam ieguvuši no vecākiem un vecvecākiem bioloģiskā ceļā,» stāsta psiholoģe, akcentēdama tuvāko cilvēku un ģimenes vērtību nozīmi dzīves filosofijas veidošanā. «To, cik labās domās esmu par sevi, lielā mērā nosaka, ko tēvs un māte par mani sacījuši, jo esmu viņu uzskatu un vērtību spogulis. Labi un uzmundrinoši, bērna varēšanu apliecinoši vārdi sekmēs saimnieka pārliecības veidošanos. Nopēlumi, aizrādījumi, kritika stimulēs kalpa izjūtu. Ļoti daudz ar savu attieksmi pret bērnu izdara skola – īpaši pirmajās klasītēs un pusaudža gados,» atzīst I.Kapustjanska.Starp brīvību un atbildībuSaimnieks un kalpotājs, pirmkārt, atšķiras ar attieksmi pret brīvību. «Kalps jau sākotnēji ir gatavs uzņemties nosacītu brīvību – pasaki man priekšā, kas jādara, un es to izdarīšu! Ir cilvēki, kas ļoti labi iekļaujas tādā darba situācijā, kur pastāv daudz noteikumu, nosacījumu, priekšrakstu un likumu. Viņš tajā jutīsies komfortabli, kamēr saimnieka tips – kā žņaugos, jo pats grib izvirzīt likumus. Brīvība saistās arī ar radošumu un iekļauj sevī atbildību, kad jāatbild uz jautājumu, cik smagu nastu gribu celt? Kalps vēlēsies uzņemties ļoti mazu un konkrētu atbildību. Viņa stiprā puse nebūs stratēģiskā domāšana atšķirībā no saimnieka, kurš ir gatavs arī riskēt, kas vienmēr nes līdzi iespēju kļūdīties un izdarīt nepareizu izvēli,» raksturo I.Kapustjanska.«Eksistenciāla trauksme piemīt visiem cilvēkiem, bet saimniekam bailes un bažas ir mazākas,» turpina psiholoģe. Kalps savukārt daudz lielākā mērā būs atkarīgs no citu viedokļa un vērtējuma, baidīsies kļūdīties un tapt kritizēts, bet saimnieks raudzīsies uz situāciju ar paļāvību, un viņam pašam sevis pietiks. «To var novērot jau skolas laikā – ir vieni (kalpa tips), kas nespēj pieiet un pajautāt skolotājam, labāk paliek nezinādami, kamēr citi ies un teiks, ka nesaprot. Lai varētu labi veikt darbu vai atrastu nodarbošanos, arī jābūt pietiekamā kontaktā ar citiem cilvēkiem – kalpam šajā ziņā būs grūtāk.»Neiekrist grāvī!Katram tipam piemīt savas spēcīgās un vājās puses, un veselīgā mijiedarbībā viņi spēj tīri labi sadzīvot, tomēr gan viens, gan otrs dažkārt mēdz krietni «pāršaut pār strīpu», kas bojā paša un līdzcilvēku dzīvi. «Pēc savas būtības kalps visu mūžu tieksies pēc saimnieka, bet tas var izvērsties pret viņu. Piemēram, šis cilvēks tik ļoti pieradis klausīties mammā, un, kad viņa nomirst, vairs nezina, ko iesākt, un nespēj funkcionēt. Tā ir ļoti traģiska situācija, arī ja saimnieks (lielā mamma, firmas tētis utt.) pārņem visu un tur savā dūrē. Tomēr – kur beidzas mana brīvība? Pie tava degungala!» raksturo psiholoģe, turpinādama atklāt abu tipu «nesmuko pusi». Tajā vīd arī, piemēram, kalpa cietumnieka daba, kad viņš iekšēji nevar atļauties iet un meklēt, lūgt otram palīdzību un intensīvi būt visā iekšā.«Lielie progresa virzītāji parasti nenāk no siltumnīcas apstākļiem, bet viņiem raksturīgs zināms nežēlīgums pret sevi un padotajiem – es strādāju 17 stundu, tev arī jāstrādā! Tādi mēģinās otram atņemt brīvību, kalpināt un izdzīt. Saimnieks var kļūt arī pāratbildīgs, kurš neguļ ne dienu, ne nakti un atvaļinājumā strādā ar mobilo tālruni, jūtoties pagodināts, ka bez viņa nevar iztikt. Tā vietā, lai nodotu padotajiem pilnvaras, viņš mēģinās tos kontrolēt,» atzīst I.Kapustjanska, būdama pārliecināta, ka labs saimnieks tic saviem padotajiem, vēršas pēc palīdzības un necenšas visu izdarīt pats.Kam šajā laikā vieglāk? Kalpam, kurš nav riskējis un līdz ar to zaudējis, vai saimniekam, kurš spēj ātri krist un tikpat veikli piecelties? Visi esam pārāk cieši saistīti cits ar citu, lai rastu skaidru atbildi. Mums katram sava vieta! Taču, kamēr sabiedrība apmulsusi, īsts saimnieks jau meklē, ko var paveikt arī krīzes situācijā, sākot no nulles punkta.
